Gandrīz katrās latviešu mājās ārpus Latvijas ir kāds tautastērps, kas tiek augstu godāts un cienīts – paņemts līdzi no Latvijas kā dzimtas relikvija, mantots no paaudzes paaudzē, pašu gatavots, austs un šūdināts, vai varbūt pasūtināts pie kāda daiļamatnieka. Tautastērps veido un uztur saikni ar Latviju.
Mūsu izstādē “Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē” bija aplūkojami 40 ārzemju latviešu tautastērpi un to valkātāju un darinātāju stāsti. To vidū bija arī Nīcas tērps, kuru padsmitniece Maija Hinkle darināja pēc iebraukšanas Amerikā 20. gadsimta 50. gados. Tagad tas aplūkojams digitālajā izstādē.
ASV Kongresa bibliotēkā pārzīmēti Nīcas raksti
Piecus gadus pēc Otrā pasaules kara pavadījusi trūcīgos apstākļos bēgļu nometnēs Vācijā, Maija Veinberga (dzimusi 1937. gadā) ar savu ģimeni – tēvu, mācītāju Aleksandru Veinbergu, māti Olgu un māsu Ilzi – 1950. gadā nonāca ASV, Vašingtonas pilsētā. Maija atceras, ka neilgi pēc ierašanās jaunajā mītnes zemē viņa, būdama 14 gadus veca, viena pati aizgāja uz ASV Kongresa bibliotēku. Tur viņa pētīja Latvijas etnogrāfijas grāmatas un uz rūtiņu papīra pārzīmēja Nīcas tautastērpa rakstus.
Maija vēlējās izgatavot pati savu tautastērpu. Dzīvojot bēgļu nometnēs Vācijā, mamma viņai bija iemācījusi izšūt. Maija atceras: “Audumu brunčiem nopirku veikalā kopā ar mammiņu – blūze ir kokvilnas. Saktas ir Vašingtonā pasūtinātas. Es izrakstīju arī brunčus un ņieburu – pelēku ar Nīcas rakstiem. Visu tērpu sašuva mamma – viņai bija šujmašīna, tā bija viena no pirmajām lietām, ko viņa nopirka, nonākot ASV. Diemžēl villaini nepaguvu pabeigt – tai viens gals ir, bet otra nav. Tas tādēļ, ka es aizgāju mācīties uz koledžu un man vairs nebija laika to izšūt. Dzīve iet uz priekšu, vai ne!?”
Šodien, pētot Maijas vēl nepabeigtās villaines iespaidīgo, plato un krāsaino rakstu joslu, etnogrāfe Anete Karlsone izsaka versiju, ka ir vēl viens iemesls, kādēļ villaine netika pabeigta. Kaut villaines rakstu joslai ir izvēlēti pareizi un atbilstoši Nīcas etnogrāfiskie raksti, tie ir palielināti daudz lielākā mērogā, nekā parasti tiek izšūti. Nav brīnums, ka pusaudzei Maijai pietrūka laika pabeigt šo darbu!
Nokritis vainags piesaista žurnālistu uzmanību
Maija savu tautastērpu visbiežāk vilka, uzstājoties ar citiem Vašingtonas latviešu jauniešiem tautas deju ansamblī. Maija: “Mums bija jādejo viskautkur. Es atceros vienu reizi, kad mums bija uzstāšanās Tautību festivālā Džordža Vašingtona universitātē. Es dejoju enerģiski, un mans vainags nolidoja ar lielu blīkšķi, jo tas bija liels un smags! Nākamā reizē, kad es dejoju garām, es to pacēlu un uzliku atkal galvā. Pēc tam visi žurnālisti bija ap mani: “Kas tas par kroni? No kurienes es esmu?” Viņiem ļoti interesēja. Latvieši atkal tika pie mazdrusciņ vārda un uzmanības avīzē. Agrāk vainagu lika uz pakauša. Tagad jāliek līdz ar matu līniju.”
Pašgatavotais Nīcas tautastērps ir vienīgais, kas Maijai Hinklei ir piederējis. Viņasprāt, tas ir skaists un dziļš latviskās piederības simbols, kas vienlaikus atklāj Maijas iesaistīšanos latviešu kopienā ASV. Maija stāsta: “Kad es uzvilku tērpu, es jutos lepna un priecīga, ka esmu latviete un ka varu savu latvisko piederību tik redzami parādīt. Es vilku tērpu ne tikai, lai uzstātos sarīkojumos, bet arī patriotiskos pasākumos, kā, piemēram, 18. novembra svinībās.”
Maija savu pašdarināto Nīcas tērpu vēlreiz uzvilka 2020. gada janvārī, fotografējoties Daugavmalā. Pēc tam viņa tērpu ar tā stāstu uzdāvināja muzejam un pētniecības centram “Latvieši pasaulē”. Fotosesijas brīdī klātesošos aizkustināja acīmredzamais un savulaik neticamais – Nīcas tautastērps tapa Amerikā laikā, kad Latvijas neatkarība bija tāls sapnis, un tagad tas ir “atgriezies” brīvā Latvijā, Maijas Tēvzemē!
