Šajā ierakstā muzeja krājuma glabātājs Uldis Dimiševskis aplūko latviešu etnogrāfijas pazinējas Ērikas Vilipsones (1924 – 2018) rakstu par tautastērpa lietojumu un atskatās uz personīgi novēroto tautastērpa lietošanas praksi, iepazītu muzeja darbā. Atgādinām, ka muzejs “Latvieši pasaulē” šobrīd strādā pie ārzemju latviešu tautastērpu izstādes veidošanas. Izstādē, kuru ir iecerēts atklāt Rīgā nākamo Vispārējo dziesmu un deju svētku laikā 2023. gadā, būs ārzemju latviešu tautastērpi, kā arī to darinātāju un valkātāju stāsti. Izstāde iepazīstinās ar tautastērpu darināšanas veidiem un vēsturi ārpus Latvijas.
* Ērikas Vīlipsones raksts “Tautas tērps – goda tērps”, nepublicēts, LPplg2016.76. Mašīnrakstā uz vienas lapas. Gads nezināms, iespējams 1981. gads, kad notika rakstā pieminētā ELJA Anglijas nodaļas 25 gadu darbības jubileja.
Muzeja krājuma glabātāja lielākā priekšrocība ir piekļuve visiem muzeja priekšmetiem un to papildinošajām kolekcijām, sniedzot lielisku iespēju (pēc vajadzības vai gluži nejauši) iepazīties ar kādu īpaši aizraujošu dokumentu, fotogrāfiju vai citu domu raisošu priekšmetu. Šī iespēja teju katru reizi garantē jaunus iespaidus, rosinot pārdomas par lasīto vai redzēto un ļaujot labāk izprast citus muzejā iekļautos priekšmetus. Tieši šāds piedzīvojums notika ar mani, iepazīstoties ar lieliskas latviešu etnogrāfijas pazinējas Ērikas Vilipsones (1924 – 2018) rakstu par latviešu tautastērpa (ne)valkāšanu. Dzimusi Limbažos un absolvējusi Rīgas Valsts daiļamatniecības skolu, 1944. gadā Ērika devās bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc tam uz Lielbritāniju, kur viņas turpmākā darbība bija saistīta ar latvietības uzturēšanu, kļūstot par vienu no savas kopienas ievērojamākajām latviešu materiālās kultūras mantojuma pazinējām un veicinātājām.
Apstrādājot dažādu dāvinātāju muzejam nodotās latviešu sabiedrisko pasākumu fotogrāfijas, kurās attēloti cilvēki tautas tērpos, kopā ar savu kolēģi – muzeja galveno krājuma glabātāju Gunu – nereti bijām pārrunājuši intriģējošu parādību – tautas tērpos attēlotas bieži vien tikai sievietes, vīriešu kārtas pārstāvjiem ‘gozējoties’ vien monotonos uzvalkos. Tāpēc vēl jo lielāks bija mans gandarījums un jaunatklājuma prieks, kad nejauši starp Ērikas nodotajiem priekšmetiem muzejam ieraudzīju šo mašīnrakstā veidoto rakstu, kas spēcīgi un pārliecinoši ilustrēja mūsu novērojumus.
Bez liekas vilcināšanās vēlos jums piedāvāt izlasīt šo 1981. gadā rakstīto vēstījumu, no savas puses pastarpināti ilustrējot tajā paustos izteikumus ar muzeja krājumā atrodamām fotoliecībām no ‘trimdas’ dažādās pasaules malās. Turklāt, ņemot vērā LaPa muzeja plānoto izstādi par latviešu tautas tērpiem ‘svešumā’, šāds atskats, manuprāt, būtu lietderīgs. Sākam!
Ilustrācijai no krājuma:
Ē.Vīlipsone turpina:
Ilustrācijai no krājuma:
Ē.Vilipsone turpina:
Ilustrācijai no krājuma:
Ē.Vīlipsone retoriski nobeidz:
Pēcvārds.
Varētu rasties jautājums, kāpēc mani uzrunā šis ‘dzēlīgais’ latviešu etnogrāfes veidotais vēstījums. Atbilde ir duāla. Uzlūkojot to muzeoloģiski, šis raksts mums kā kultūras mantojuma pētniekiem, vācējiem un glabātājiem lieliski ilustrē sava laika ideju virzību un nozīmīgu tā laika jautājumu raksturlielumus, kā arī to mijiedarbību. Personiskāka atbilde būtu saistīta ar manām kā latvieša latvietības atklāsmēm. Pēc nonākšanas Minsteres latviešu ģimnāzijā 1994. gadā es ātri vien biju spiests atzīt, ka savu latvietību, kura bija veidojusies aiz dzelzs aizkara, līdz tam brīdim biju pieņēmis par pašsaprotamu. Iepazīstot trimdas dzīvi, tās radītās kultūras vērtības ‘svešā’ vidē, neatlaidīgo cīņu par Latvijas neatkarības atgūšanu un latviešu valodas, kā arī mūsu tradīciju saglabāšanu, mana izpratne par sevi kā latvieti paplašinājās, iegūstot daudz plašāku skatu uz dzīvi. Viens no šiem atklājumiem bija tautas tērps, ar kuru man līdz tam nebija nekā kopīga. Beidzot Minsteres latviešu ģimnāziju 1997. gadā, kopā ar saviem klases biedriem piedalījāmies savā izlaidumā – ar lepnumu uzvelkot tautas tērpus. Zinu, ka tā ir skolas tradīcija, tomēr man tas bija jaunas dzīves sākums.
