Izlaušanās spēles un izstādes “Bēgļu gaitās” galvenā tematika bija bēgļi no Latvijas teritorijas Otrā pasaules kara laikā. Tā bija spēle, kuras ietvaros cilvēku grupa tika ieslēgta istabu kompleksā ar mērķi konkrētā laika posmā rast izeju cauri kodu, ciparu un informācijas labirintam. Šādi tika inscinētas 1944. gada bēgļu gaitas, tiem no Rīgas dodoties uz Kurzemi, lai nokļūtu uz kādu no Kurzemes lielajām ostām – Liepāju vai Ventspili – un tiktu tālāk uz Vāciju. Pēc spēles tās apmeklētāji tika aicināti iepazīties ar 16 vēsturiskiem priekšmetiem, ko spēles veidotājam, muzejam “Latvieši pasaulē”, dāvinājuši cilvēki, kas šo laika posmu bija piedzīvojuši.
Darbošanos “Bēgļu gaitās” es vienmēr atcerēšos kā satraucošu un priekpilnu savas dzīves posmu. Biju viens no brīvprātīgajiem, kuri pielika roku pie spēles telpu iekārtošanas darbiem 2019. gada pirmajos mēnešos; biju arī viens no sākotnējiem spēles gidiem 2019. gada vasaras periodā, taču rudens otrajā pusē kļuvu par gidu koordinatoru. Esmu tagad atbildīgs arī par spēles novākšanu un telpu atbrīvošanu. Līdz ar to man pavisam noteikti būtu jāspēj izteikties par projektu, kuram esmu veltījis tik daudz sava laika.
Taču šķiet, ka man pirmoreiz tā īsti trūkst, ko teikt. To es sapratu, kad vajadzēja atrast vārdus publiskam paziņojumam par “Bēgļu gaitās” slēgšanu. Man, kuram vienmēr ir paticis rakstīt, pēkšņi aptrūkās vārdu. Kā gan lai to labāk izskaidro, kā vien nevēlēšanos atzīt, ka visam, kam ir sākums, tomēr beigu beigās ir arī noslēgums? Tomēr ir kas klātesošs – tā ir vēlme paskatīties atpakaļ un salikt visus punktiņus uz “i”. No sākuma līdz beigām. Caur atmiņām un sajūtām, kamēr tās vēl ir svaigas.
Tas bija tiešām satraucoši, kad 2019. gada 16. februārī visu ēku Kalēju ielā 57 ieskāva putekļi un muzejs “Latvieši pasaulē” bija pirmais no jaunajiem iemītniekiem, kas sāka tajā ievākties, tīrot un iekārtojot spēles telpas.
Tas šķita arī tiešām īpaši – būt vienam no pirmajiem gidiem, kas 2019. gada vasarā uzņēma grupas. Es pat periodiski braucu 3 stundas uz Rīgu tikai, lai kādai grupai 2 stundu laikā novadītu spēli un izstādi par 1944. gada notikumiem Latvijā, un tad atkal nākamajā dienā sēdos mašīnā un braucu 3 stundas atpakaļ uz otru darbu Latgalē. Taču bija apziņa, ka tas viss bija tā vērts, jo ideja bija saistoša un šķita svarīga. Es gribēju būt tur klātesošs. Un tas tiešām bija svarīgi – daļa grupu, kas ieradās pie mums tajā vasarā, pēc tam ieteica un atveda sev līdzi arī daudzas citas grupas, arī no skolām. Šajā ziņā milzīgu darbu ieguldīja sākotnējā gidu koordinatore un spēles muzejpedagoģisko nodarbību izstrādātāja Danute Grīnfelde. Bez viņas zinošā pirksta nebūtu izstrādātas tik interesantas un saistošas aktivitātes. Tieši viņai ir arī jāpateicas par “Bēgļu gaitās” iekļaušanu programmā “Latvijas Skolas soma”, ar kuras palīdzību pie mums ieradās grupas no vairākiem desmitiem Latvijas skolu.
Sākotnēji gan nešķita, ka uzņemt lielākas grupas būs tik vienkārši – vai vispār paveicams. Uzņemt individuālu grupu 3–7 cilvēku sastāvā bija viegli, taču kā uzņemt grupas, kurās ir skolu klases 20, citreiz pat 30 skolēnu sastāvā? Telpās visiem vietas nepietika. Šeit vēlreiz parādījās Danutes zināšanas – viņa izstrādāja plānojumu dažāda lieluma grupu uzņemšanai. Pateicoties tam, 20–30 skolēnu grupu uzņemšana kļuva par pierastu ikdienu. Pēc pirmajām pāris reizēm arī 40 – 47 skolēnu grupas (divas klases) kļuva tikai par mazliet garāku dienu. To gan nebija daudz – taču tās tomēr bija, un tas priecēja.
Priecēja ne tikai skolu apmeklētība un ieinteresētība (ar laiku tās kļuva par spēles galvenajām apmeklētājām), bet arī atsauksmju saņemšana no pašiem apmeklētājiem gan uzreiz pēc spēles, gan arī rakstu un ziņu veidā vēlāk. Ar daļu no tā visa ir iespējams iepazīties arī mūsu mājaslapas sadaļā “Projekti” – “Bēgļu gaitās”. Tiešām šķita, ka vismaz kaut ko no šī Latvijas vēsturē tik svarīgā posma – Otrā pasaules kara – atbraukušie skolēni paņēma sev līdzi, dodoties mājās. Tas pats attiecas arī uz daudzām individuālajām grupām, kurās dalībnieki pārrunāja savu ģimeņu vēsturi vai kurās jaunieši stāstīja, ka “beidzot no vēstures kaut ko arī atcerēsies”.
Tiesa gan, kā gidi mēs sapratām, ka mēs arī nevaram izstāstīt visu sarežģīto Otrā pasaules kara vēsturi pārdesmit minūtēs. Tas ļoti spilgti parādījās jaunākās klasēs, kuras tikko sāka apgūt pasaules vēsturi. Tā, piemēram, spēles ievadā, kad vienai no Rīgas mazākumtautību (krievu) skolām kā parasti stāstīju par spēles tematiku (1944. gada Latvijas bēgļu izceļošana uz Rietumiem, tostarp Vāciju), kāds 6. skolas skolēns pacēla roku un teica: “Bet man likās, ka tajā laikā vācieši bija sliktie.” Un tad nācās izglītot un skaidrot, ka ne viss kara laikā bija tik viennozīmīgi, it īpaši Latvijas teritorijā, kuru okupēja te vienas, te otras karojošās puses karaspēks.
Šeit man noteikti ir jāpiebilst, ka no mazākumtautību skolām pie mums brauca vairākkārt arī no vienas un tās pašas skolas. Tas parādīja, ka arī skolēniem, kuriem dzimtā valoda nav latviešu, bija interese apgūt dažādus vēstures skatu punktus, par kuriem viņi, iespējams, citādi nemaz tā arī neuzzinātu.
Protams, ne visas grupas spēli izgāja. Par tām, kam tas izdevās, bija prieks un gandarījums. Tomēr bieži pārņēma uztraukums un neapmierinātība (arī no mūsu – gidu – puses pašiem ar sevi), kad grupas tomēr kādu iemeslu dēļ spēli neizgāja. Vai mēs spēli esam pienācīgi sakārtojuši, vai esam kārtīgi aiztaisījuši visas durvis, vai visi pavedieni ir atstāti vajadzīgajās vietās? Taču teju vienmēr svarīgu lomu spēlēja tas, vai paši grupas dalībnieki spēja savā starpā komunicēt un sastrādāties, sadalot pienākumus, meklējot pavedienus un risinājumus. Tieši no viņiem bija atkarīgs, vai viņi spēja iziet visas istabas, lai gala rezultātā “nokļūtu uz kuģi kādā no Kurzemes lielajām ostām Liepājā vai Ventspilī un tiktu tālāk uz Vāciju”.
Mēs, gidi, nemitīgi arī mācījāmies un pilnveidojām gan komunikāciju ar grupām, gan arī pašu spēli un pēcspēles nodarbības. Pēc spēles pārrunājot ar grupām, kā tām bija veicies, ik pa laikam atklājās dažādi un spēles veidotājiem pat neplānoti un neparedzami spēles iziešanas paņēmieni. Kā piemēru varu minēt gadījumu, kad vienas ciparu slēdzenes kodu kāda grupa atrada skapī, uzskatot, ka atbilde bija uzrakstīta uz tā sienām. Taču tas, ko grupa patiesībā bija atradusi, bija ar zīmuli rakstīti (un tik tikko salasāmi) cipari, ko iepriekšējie masīvā skapja īpašnieki bija izmantojuši, lai spētu to vieglāk salikt kopā. Kādas īpatnējas sakritības dēļ šie cipari bija tieši tie paši, kas bija jāatrod istabā izliktajos pavedienos, lai tiktu ārā no telpas un dotos tālāk. Protams, pēc grupas aiziešanas minētie cipari tika nekavējoties no skapja izdzēsti. Tomēr šī un citas sarunas parādīja nepieciešamību pēc nemitīgas spēles pielāgošanas, kas beigu beigās rezultējās ar vienu otru mainītu spēles priekšmetu un papildinājumiem spēles noteikumos. Izmaiņas atstāja neitrālu iespaidu uz spēles rezultātiem – spēles iziešanas rekordi tika uzstādīti kā grupu uzņemšanas sākumā, tā arī pēdējās uzņemtajās grupās.
Šajā brīdī noteikti ir jāuzteic spēles veidotāju nopelns, to izstrādājot. Tie bija – Marianna Auliciema, galvenā idejas autore un iniciatore; Arta Savdona, projekta vadītāja; Laura Ikerte, māksliniece un scenogrāfe; Ilga Bērzkalns, muzeja biedrs; Jeremy Smedes, datorgrafiķis un multimediālo risinājumu autors; jau pieminētā muzejpedagoģe Danute Grīnfelde; Zane Oborenko, kuras veidotā īsfilmiņa animētu smilšu tehnikā tika izmantota vienā no spēles telpām; daudzi citi palīgi un brīvprātīgie. Projektu finansēja un atbalstīja arī Valsts Kultūrkapitāla fonds, Pasaules Brīvo latviešu apvienība, Kultūras ministrija, Latvijas valsts simtgades programma un biedrība “Free Riga”. Milzīgu devumu un ieguldījumu sniedza arī spēles gides – Guna, Antra, Inga, Amanda un abas Lienes, kuras visas bija “pirmā frontes līnija” saskarē ar daudzajām apmeklētāju grupām.
Man ir liels prieks un lepnums, ka ir bijusi iespēja būt daļai no tik labi pārdomāta un veiksmīgi realizēta projekta. To pierāda arī iegūtā atzinība Latvijas Muzeju biedrības konkursā “Gada balva 2020”.
Tiesa gan, pēdējos vairākus mēnešus izlaušanās spēle un izstāde “Bēgļu gaitās” apmeklētājus neuzņēma. Pēdējās apmeklētāju grupas bija 12. martā – dienā, kad tika izsludināta ārkārtas situācija Covid-19 izraisītās pandēmijas dēļ. Toreiz steidzami tika atceltas visas pārējās grupas kā nākamajā dienā, tā arī vēl mēnesi uz priekšu, un bija skaidri saprotams, ka šajā mācību gadā skolu grupu vairs nebūs. Par to, vai “Bēgļu gaitās” vēl kādreiz atvērsies, nebija līdz galam skaidrs. Nākotnes situācija ēkā, kurā atradāmies, bija pilna neskaidrības un nekonkrētības. Māja, kā man tīk teikt, atradās “pirmsrekonstrukcijas stāvoklī”, un gan tās īpašnieki, gan arī plāni ik pēc kāda laika mainījās.
Jūnija sākumā, neskatoties uz ārkārtas stāvokļa izbeigšanos, spēli tomēr neatvērām, jo apzinājāmies, ka nespēsim nodrošināt visus nepieciešamos noteikumos Covid-19 vīrusa ierobežošanai. Taču tika saņemts piedāvājums ēkā palikt vēl aptuveni divus gadus, kamēr pārējos ēkas stāvos norit remontdarbi. No muzeja puses tas tika apsvērts kā iespējams risinājums. Tomēr jūnija beigās saņēmām ziņu no augšas, ka mums ir nepieciešams izvākties. Citiem vārdiem sakot – tieši Jāņu naktī tika nejauši nopludināta viena no izlaušanās spēles telpām, padarot to apmeklēšanai nepiemērotu. Apzinoties līdzīga scenārija atkārtošanos arī nākotnes iespējamo remontdarbu laikā, apsvērām iespēju meklēt izlaušanās spēlei citas telpas ar dažādu projektu palīdzību – tomēr beigās tika pieņemts lēmums spēli neturpināt. Tas ir bijis skaists, veiksmīgs projekts, kas ir sniedzis visai muzeja saimei vērtīgu pieredzi gan aktivitāšu nodrošināšanā un apmeklētāju uzņemšanā, gan arī palīdzējis palielināt komunikāciju ar sabiedrību par muzejam aktuālām tēmām. Šajā gadījumā – par bēgļu izceļošanu no Latvijas teritorijas 2. Pasaules kara laikā.
Izlaušanās spēli un izstādi “Bēgļu gaitās” pēctecīgi turpina orientēšanās aktivitāte pilsētvidē “Rīga 1944”. Ar to liela daļa apmeklētāju jau iepazinās izlaušanās spēles laikā – tā tika izmantota kā viena no aktivitātēm, lai varētu uzņemt lielākas skolēnu grupas. Tiesa gan, šobrīd orientēšanās uzdevumi tiek pārstrādāti, tos papildinot ar plašāku informāciju no paša muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Informācija par to sekos drīzumā.
Paldies liels jo liels visiem vairāk nekā 2400 izlaušanās spēles un izstādes “Bēgļu gaitās” apmeklētājiem!
Toms Pāvils,
“Bēgļu gaitās” koordinators
Šis ieraksts ir tapis pēdējā jūlija dienā “Bēgļu gaitās” telpās.