Solveigas ceļojums bez meža zosīm
Solveigai bija 7 gadi, kad viņa ar ģimeni Otrā pasaules kara beigās aizbrauca no Latvijas. Tas bija 1944. gadā, bet 2014. gadā Solveiga Miezīte (dz. Vītols) savu izbraukšanas stāstu uzticēja muzejam “Latvieši pasaulē”. Nu viņa bija trīs bērnu māte, pēc profesijas psiholoģe un gadiem ilgi aktīva Kanādas latviešu sabiedrības dalībniece. Arī pēc 70 gadiem Solveiga spilgti atcerējās kara beigu notikumus, kurus piedzīvoja kā bērns. Solveiga gāja mūžībā 2015. gada jūlijā.
Veikalniece sešu gadu vecumā
Solveiga Vītols piedzima 1937. gadā Rīgā. Viņas tēvs Arvīds Vītols bija VEF smalkmehāniķis un māte Lidija – skolotāja. Kara sākumā Solveigas māte pārvērta ģimenes Tērbatas ielas dzīvokļa priekšistabu par mazu veikaliņu, kur tirgoja lauku veltes, tās Solveigas vecvecāki izaudzēja savā dārzā Pārdaugavā, Iļģuciemā.
Solveiga atceras: “Maizi mamma no kaut kurienes ņēma. Un es to rupjmaizi andelēju sešu gadu vecumā, kamēr mamma aizmugurē ar mazo māsu ņēmās. Es biju veikalniece sešu gadu vecumā! Un man ļoti garšoja tie skrumšļīgie galiņi maizei, kur bija tā kā izplūdusi mīkla, un tad es tos rubināju nost pa kluso un pārdevu to maizi ar noskrumšķētiem galiem. Bišķīt tikai! Tie kukuļi bija lieli… Un es zinu, knapsieriņi tur bija un kaut kāds zelteris. Kara laikā ļoti maz produktu bija dabūjami. Tā kā, ko nu tur varēja – galvenokārt kartupeļus un burkānus pārdeva.”
Man jau nebija nekāda jēga, ka es atvados pēdējoreiz
1944. gada vasarā VEF nodaļas tika evakuētas uz Vāciju vai tās okupētajām teritorijām, lai speciālistu darbu izmantotu vācu kara tehnikas rūpnīcās. Evakuācijai bija pakļauts arī Solveigas tēvs.
Solveiga stāsta: “Viss, ko es atceros – es biju kā katru vasaru pie vecmammas Iļģuciemā. Un vienā baltā dienā mani vecāki atbrauca pakaļ, un bija jāatvadās no vecmammas un vectēva, jo mums bija jābrauc uz Vāciju. Es zināju, ka paps tika evakuēts un ka mums ir jābrauc. Un arī es zināju, ka viņš gribēja braukt prom, jo viņš jau no laika gala baidījās no 1941. gada notikumiem, ka arī mūs varētu tas liktenis piemeklēt.”
Evakuētajām ģimenēm bija jāizlemj, ko ņemt līdzi, kaut nebija zināms, uz cik ilgu laiku un uz kurieni tieši viņi dosies.
“Paps jau bija sasitis kasti, un tur jau bija sakrautas lietas. Grāmatas tika apraktas Iļģuciemā pie vecmammas dārzā. Jo domāja jau, ka būs ātri atpakaļ. Mums bija liels kristāla lukturs, ko paps bija no Berlīnes atvedis no viena komandējuma, un to viņi bija nomontējuši un salikuši tai kastē aprakšanai. Līdzi ņemšanai galvenokārt bija Konversācijas vārdnīca, kuru skolotāji vēlāk izmantoja nometnē. Tie bija pirmie mācību līdzekļi. Man bija pašai divas grāmatas līdzi. Man bija tikko bijusi dzimšanas diena maijā. Man bija uzdāvinātas Birzgaļa ilustrētās dainas. Un tad man bija “Nilsa Holgersona ceļojums ar mežazosīm” – tas bija mans mīļākais stāsts, ko man tēvs bija priekšā lasījis, kad biju mazāka. Es domāju, ka kaut kādas segas un kaut kas jau tur bija. Bet drēbes man nekādas gandrīz nebija, un saimniecības lietas arī mums nebija. Mums bija katliņš, ar ko ūdenim gāja pakaļ bēgļu gaitās. Vārdu sakot, praktiskās lietas bija ļoti minimāli.”
Tai brīdī nebija izvēles
Ar nelielu preču kuģi Vītolu ģimene no Rīgas izbrauca 1944. gada 23. jūlijā kopā ar citiem evakuētajiem VEF strādniekiem.
Solveiga: “Es tikai atceros to, ka mēs tur gulējām uz deķiem uz salmiem. Par ēšanu es galīgi tur neatceros, ka tur būtu kaut kas daudz ēsts. Es zinu, ka mums bija tas katliņš, no kā mēs dzērām ūdeni. Tētim tai brīdī nebija izvēles – izņemot bēgt prom un slēpties kaut kur. Bet es domāju, ka viņam tā bēgšana no krieviem bija daudz svarīgāka, tajā brīdī Vācija nebija tas drauds. Nelikās kā drauds nekādā veidā.”
Un paps raudāja
Vītolu ģimene nonāca Dancigā (tagad Gdaņska Polijā). Solveiga atceras, ka strādnieki īslaicīgi izmitināti lielā daudzstāvu ēkā, telpas bijušas ar segām sadalītas “istabās” un gultas izvietotas gar sienām. Tad viņi ar vilcienu tika vesti tālāk – cauri Polijai un Vācijas austrumiem.
“Mēs braucām ar vilcienu uz Kepelsdorfu [Köppelsdorf], kur bija vācu rūpnīca, kur šie vefieši tika sūtīti. Mūsu mantas pārveda ar smagām mašīnām. Mans paps bija nokritis no vienas no tām smagām mašīnām, un viņam bija kārtīgs smadzeņu satricinājums. Viņš palika slimnīcā. Mēs, ģimene, braucām ar visiem citiem tālāk uz to Kepelsdorfu. Un tad jau paps arī tur uzradās vēlāk.
Mēs tai vilcienā braucām lopu vagonos, bet tādos, kur bija kaut kādi beņķīši ielikti. Viņš bija nokrāsots zaļā krāsā un tur bija ļoti asi stūri, jo viņš bija vienkārši koka materiāls kaut kāds… izsists ar finieri un nokrāsots, un kaut kādi beņķīši. Mana māsa pamatīgi pārsita galvu un ļoti asiņoja. Vienā vietā, kur vilciens apstājās, mana mamma skrēja ar to katliņu pakaļ ūdenim. Viņai bija kaut kāds dvielis jeb kaut kas, un viņa to turēja manai māsai pie galvas. Es biju ļoti satraukusies, jo bija bail, ka vilciens varētu aiziet un ka mamma varētu nebūt.
Kaut kur pa ceļam mēs bijām Leipcigā, kad tā tika bumbota. Tad tētis bija līdzi, un mēs visi braucām ar vilcienu. Es tikai zinu, ka mēs bijām vienu vakaru stacijā un paps raudāja. Jo visriņķī apkārt bija tikai dūmi un dega, un viņš bija bijis Leipcigā gadu jeb pāris iepriekš, kad tur viss bija skaisti un jauki. Viņš bija satriekts par to, kā tiek nobumbota, iznīcināta pilsēta, ko viņš pazina.
Bet šitās kara beigas!
1944. un 1945. gadā britu un amerikāņu gaisa spēki sistemātiski un masveidīgi bombardēja Vācijas teritoriju, tai skaitā pilsētu dzīvojamos kvartālus. Bombardēšanās cieta gan milzīgs Vācijas civiliedzīvotāju skaits, gan neskaitāmas bēgļu ģimenes.
Solveiga atceras: “Kepelsdorfā mēs dzīvojām Tīringenes kalnu malā, tur bija divas koka barakas. Fabrika bija zem zemes – tā bija svarīga, slepena rūpnīca, un pilsētiņa arī bija patālāk projām. Tie, kas mūs bumboja, galvenokārt amerikāņi, viņi domāja, ka te ir tie īstie. Bet īstenībā mēs bijām tikai divas barakas. Mums bija istaba atkal ar divstāvu gultām un bija tāda čuguna pečka, ko sildīja un arī uz kuras cepa un vārīja kartupeļus.
Nekas nebija, ko ēst, īstenībā tur bija bads. Nevarēja neko nopirkt, tā bija tā problēma. Pat maize uz kara beigām nebija. Uz pavasara pusi, kad karš nāca uz beigām, absolūti nekā nebija ko ēst. Mamma cēlās četros no rīta, un kādas pāris dienas nedēļā vārīja desas skārnī, un dabūja to desu novārījumu. Tur iekšā lika kartupeļus, un tad mēs tādu zupu ēdām. Kartupeļi mums bija. Uz beigām tos kartupeļus cepa arī sveču taukos. Tie sveču tauki nebija bīstami, bet viņi bija rūgti, viņiem bija kaut kas pielikts klāt. Garšoja riebīgi.
Mums ar ložmetējiem vienreiz pamatīgi tās barakas pa dienu apšaudīja. Mamma mūs ar māsu pabāza zem gultām. Un viņa kaut kur izrāva, viņai bija pāris mazi, zaļi ābolīši, ko viņa bija kaut kur dabūjusi. Viņa mums iedeva katrai to ābolīti, lai mums nav bail. Tā bija vienīgā reize, kad es tās bailes izjutu tādā tiešā veidā. Latvijā jau arī bija uzlidojumi un bija tās “svecītes”, un apgaismoja debesis, un mēs tad tur kaut kur gājām un slēpāmies, un tā. Bet tas man tā neko neiespaidoja. Bet šitās kara beigas!
Mēs neko nedarījām, kamēr tētis strādāja rūpniecībā. Tur nebija ne skolas, nekas.”
Mūs uzreiz nelaida
Sabiedrotie jau kara laikā bija vienojušies pēc Vācijas kapitulācijas to sadalīt. Kad 1945. gada aprīlī ASV un PSRS armijas satikās, to faktiski ieņemtās teritorijas atšķīrās no sākotnēji plānotā. Četru okupācijas zonu robežas Vācijā sabiedrotie noteica 1945. gada jūlijā. Latviešu bēgļiem, kuri jau iepriekš bija saskārušies ar padomju okupācijas varu, bija svarīgi nepalikt padomju okupācijas zonā.
Solveiga to atceras šādi: “Tas trakākais bija tas, ka pēc kara beigām amerikāņi deva atpakaļ teritoriju krieviem. Mēs bijām amerikāņu zonā tai brīdī. Paps bija ar riteni aizbraucis skatīties, vai ir kāda nometne, kur mēs varētu tikt iekšā – pārcelties tālāk no tās robežas. Pa to laiku nāca krievi atpakaļ iekšā. Vienu nakti mamma sapakoja mazu koferīti un mēs aizgājām mežā, jo domāja, ka vismaz, kad viņi ies cauri un ķemmēs – ka tad viņi mūs neatradīs. Viņi tajā naktī neatnāca.
Tad mēs braucām uz Vīsbādeni [Wiesbaden], jo tur laikam bija viena nometne paredzēta, kur varētu tikt iekšā. Bet mūs uzreiz nelaida. Mēs aizbraucām un mēs dzīvojām sabumbotās vāciešu mājās un dzīvoklī. Mums bija viena istaba, man liekas, jeb divas.”
Otrais pasaules karš beidzās, un pēc laika Vītolu ģimenei atļāva dzīvot Vīsbādenes nometnē. Tur Solveiga sāka iet skolā, pirmo reizi 8 gadu vecumā. 1947. gadā Vītolu ģimene izlēma atstāt dzīvi bēgļu nometnē un pārcēlās uz Beļģiju, kur Arvīds sāka strādāt ogļu raktuvē. Rūpīgi krājot naudu, pēc četriem gadiem ģimene pārcēlās uz dzīvi Kanādā, Toronto pilsētā.
Latviešu kara bēgļu stāsti no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma
Šoruden aprit 80 gadi kopš Otrā pasaules kara laikā – 1944. gadā – tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, lai glābtos no kara briesmām un atkārtotas padomju okupācijas. Daļu bēgļu vācu armijas evakuācijas kuģi aizveda uz Vāciju. Vairāki tūkstoši zvejnieku laivās nelegāli tika pārcelti pāri jūrai uz Zviedriju. Citi palika Kurzemē vai ar varu tika atgriezti nu jau okupētajā padomju Latvijā.
Muzejs “Latvieši pasaulē” vāc Otrā pasaules kara bēgļu izceļošanas stāstus un priekšmetus, kas bijuši bēgļu gaitu liecinieki. Pieminot bēgļu gaitu sākumu pirms 80 gadiem, muzejs piedāvā iepazīt latviešu bēgļu dzīvesstāstus. Stāstītāji bēgļu laikā bija bērni vai pusaudži, jāņem vērā, ka tas ietekmē viņu skatījumu uz tēvzemes atstāšanu, pārvietošanās grūtībām un sadzīves pārdzīvojumiem.