Ainas seši mēneši lopu vagonā
Ar Ainu Margaretu Pūliņu (dz. Dzintars 1930) muzeja darbinieki tikās Dundagā. Smaidīgā, tobrīd 87 gadus vecā Dundagas pils gide, stāstīja par savas dzīves dramatiskāko posmu – laiku, kad Otrā pasaules kara beigās viņa ar ģimeni devās bēgļu gaitās. Dažādu apstākļu dēļ visa ģimene bija spiesta atgriezties. Latvijā viņi nonāca divus gadus vēlāk – pēc dzīvošanas vairākās darba nometnēs un ilga brauciena lopu vagonā no Čehijas līdz pat Donbasam. Pēc atgriešanās Latvijā Aina palika Dundagā un joprojām dzīvo savās mājās – “Dzintaros”.
Visgrūtāk no zvēriņiem šķirties
Mūsu mājās “Dzintaros” bija kokapstrādes darbnīca. Cilvēki ēvelēja tur grīdas un apšālēšanai dēļus, mājas. Man patīk šie zirgi, kas brauc. Un kumeļi skaisti. Viens saimnieks mani uzcēla pat kumelim mugurā! Saimniecībā mums bija govs Dona, ļoti mīļa, brūna, skaista. Vasaras cūciņas, … piec’, seš’ vistas, skaists gailis, suns un kaķis.
Mani vecāki izdomāja bēgt, jo bija pagājis 1940. gads. Māja un darbnīca bija nacionalizēta. Tā vairs nebija mūsu. Kur dzīvot mums praktiski nebija. Salika īrniekus iekšā. Un kad mēs taisījāmies braukt, jau nu bija traģiski. Visgrūtāk no visiem zvēriņiem šķirties un dārza stūriem: tur es braukāju, tur ir tas, un tur ir tas… Un tad no mājām izbraucot… Kad vienu gabaliņu pabrauca, kādus 100 metrus, sākās bruģis un liepas. Un vienā liepā iekalts tāds robs… Mīna, spridzeklis iekšā ielikts, ka var momentā uzspridzināt un, liepa nogāžas uz ceļa, un netiek pāri. Jo krievu fronte jau bija tuvu tad. Kad bijām ārzemēs un braukājām naktī, vienmēr, kad aiztaisīju acis ciet, vienmēr acu priekšā bija taisni tā vieta, kur mēs uzejam uz bruģa un tā liepa ir.
Kad mēs braucām prom, paps daudz ko ieraka. Servīzes un šādas un tādas mantas labākas. Man bija 14 gadi, kad es aizbraucu. Nupat beigusi piekto klasi. Bijām mamma Emīlija, tētis Fricis, un māsa Ilga, piecus gadus vecāka par mani.
Vecmāmiņa nebrauca līdzi. Viņa dzīvoja Ķemeros, viņa bija speciāli atbraukusi atvadīties. Viņa palika mūsu mājās Dundagā, jo Kārļonkuls, viņas otrs dēls, ar’ bija projām – vācu armijā. Un tagad paps, otrs dēls, brauca projām. Viņa bija izlēmusi, ka viņa paliek “Dzintaros”. Viņa teica: “Nu, ne par kādu naudu, es nekādā gadījumā nebrauks. Ja jūs negribiet dzīvot, tad jūs brauciet.” Tā viņa teica. Tanī laikā, kad mēs bijām prom, viņa arī nomira.
Mežs bija pilns ar bēgļiem
Šeit bija pilns ar bēgļiem. Dzīvoja teltīs, gaidīja, gaidīja uz Zviedriju. Jau krastā visiem nebija vietas. Bija sarunāts tad un tad. Pilns ar karavīriem, pilns ar visādiem mežā dzīvojošiem. Jebkurš zināja, ka laivas iet uz Zviedriju. Jebkurš zināja, ka tādi un tādi jāpabaro, tie ir mežā.
Tad mēs Ventspilī bijām. Paps to visu organizēja, es tur otrā plānā. Mani jau mamma tur komandēja. Lai veļa būtu, tev tam jābūt, tam jābūt. Nevienu lelli es nepaņēmu, jo man labāk patika zirgi. Man bija rotaļu zirgi visādi. Bet par zirgu, mamma teica: “Tas ir džuburains, to nevar. Tur var vēl kaut ko ielikt.” Tā kā praktiski tikai tādus apģērbus un kaut kādu mīļāku blūzīti, un mīļāko kreklu.
Un visas pakas paņēma ar celtni sacēla iekšā kuģī. Šitais kuģis bija pilns ar karavīriem un ar bēgļiem. Un lielākā daļa mums visapkārt runāja franciski. Franči iesauktie vācu armijā.
Es vienmēr ļoti spilgti atceros: izbraucām papa dzimšanas dienā, 19. oktobrī.
Mūs izglāba vējš
Kuģis “Gotlande” brauca no Ventspils uz Dancigu. Kapteinis zināja, ka kuģi ir ieplānots vai nu torpedēt vai nogremdēt, tādēļ kuģis izbrauca no Ventspils vienu stundu ātrāk. Mēs sēdējām uz klāja, tieši zem zenītartilērijas. Un, kā jau sāka krēslot, parādījās krievu lidmašīnas, un viņi “svecītes” meta. Un apgaismojās… Bet! Mūs izglāba vējš. Tanī naktī bija vētra. Mums pat nāca ūdens pāri klājam. Un kā tie izmeta svecītes no tās lidmašīnas, tā aizpūš projām! Bija rīkojums nevienam nesmēķēt, neaizdegt uguntiņu, absolūtai tumsai jābūt. Visiem izdalīja korķa vestes. Tas satraukums jau bija vienreizējs. Tā vētrainā nakts, visapkārt tumšs, jūra, kuģi draud nogremdēt, lidmašīna augšā, zenītartilērijas stobri iet līdzi lidmašīnai. Nu, baigā nakts tā bija, jā. Un es atceros, mēs sēdējām uz tām sīkām paunām, es – ielikusi Ilgai galvu klēpī. Un es teicu: “Es centīšos aizmigt, lai es neredzu, ka es noslīkstu.” Dabīgi, neaizmigu!
Baigā nakts beidzās, un mēs iebraucām Dancigā. Jūra mierīga, spīd saule, un mēs visi dzīvi. Tā ir viena no skaistākām dienām! Un kamēr no kuģa atkal nokāpa, izlādējās, mūs salika pasažieru vilcienos, kupejās mēs dzīvojām.
No Dancigas mūs veda ar pasažieru vilcienu, lēnā garā cauri visai Vācijai. Mēs priecājāmies. Pa kalniem, pa tuneļiem, skatījāmies. Vācieši bija ļoti laipni un pretimnākoši. Un mūs veda gandrīz līdz Holandes robežai, līdz Soestei, Dortmundes apgabalā. Tur bija nometne, kur dzīvoja tikai latvieši. Bez šaubām, tur zupas bija, paēst varējām, un tur divstāvu nārās mēs gulējām. Mēs varējām iet – staigāt, cik tālu grib. Ļoti skaistas lielas saimniecības tur bija. Asfaltēti ceļi, apstādīti ar ābelēm. Bija vakars, un es atceros: gans dzen milzīgu aitu ganāmpulku mājās. Tāda ļoti skaista, mierīga vide.
Uzlidojumi visapkārt rībēja
Bet tur netālu bija angļu-amerikāņu fronte, un sākās uzlidojumi. Pirmais, ko es vācu valodā apguvu, bija “Achtung, achtung, angloamerikanische Flugzeugbande kommen!”[Uzmanību, uzmanību, tuvojas anglo-amerikāņu lidmašīnu bandas!] Fronte nebija tālu, un tik tiešām, uzlidojumi visapkārt rībēja un gāzās, un pamazām visi brauca kur nu katrs. Nometni beigās sabumboja, jā. Pēc tā uzlidojuma skats nebija no labajiem. Nācām augšā… mājas šur tur sagrautas, šur tur vēl veselas barakas… Ēkas sagrautas, milzīgām bedrēm, un vietām smilšu kalni, un vietām nekas, un vietām labi… Nu, kur tā bumba bij’ kritusi, un kā tās šķembas ir gājušas.
Daļēji savas mantas dabūjām. Savācām, cik varējām. Kartes nebija. Mēs tik zinājām, ka gribējām braukt, tikt tālāk no frontes, uz dienvidiem.
Tad mēs aizbraucām uz Hirschberg am See. Bij’tāda pilsētiņa Vācijas dienvidos, šodien sauc Doksy. Čehijā. Tā bija bez sava gala pilna ar vāciešiem… tur faktiski čehu valodu nedzirdēja, kad mēs aizbraucām. Tur mūs ielika tādā kopējā viesnīcā – visus latviešus. Pamazām mēs dabūjām istabiņas.
Paps strādāja kādā kokapstrādes uzņēmumā. Mana māsa strādāja Leipcigā, tā ir pilsēta gabaliņu no Doksy. Mēs ar mammas pa mājām grozījāmies. Tur ļoti skaisti tika arī Jaunaisgads sagaidīts, 1945. gads. Bija eglīte, tur mēs bijām aprūpēti un sarūpēti.
2008. gadā Aina atkal apmeklēja Doksy, lai apceļotu tās vietas, kur bija dzīvojusi.
Šī ir dzīvojamā māja, kur viņas ģimene apmetās 1944. gadā.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma.
Mēs mukām no frontes
Nāca 1945. gads, fronte tuvojās. Bēgļu masas gāja krievu frontei pa priekšu. Tur bija gan no Polijas, no Sudetijas, no visām malām bēgļi. Mēs arī pievienojāmies bēgļu pūlim. Mēs mukām no frontes. Jo neviens nezināja precīzi, ka krievu fronte nāks tik tālu, un tur nāks amerikāņi tik tālu – nekā nezinājām.
Mēs vilkāmies Drēzdenes virzienā, lai tiktu pāri Elbas upei. Un ir jau ziņas, ka krievi praktiski jau ir Vācijā, un izejas mums pāri Elbai nav. Mēs pa dzelzceļa tiltu braucām. Un mēs apstājāmies – uz tilta. Tur tālāk nelaida, jo sākās uzlidojums. Visiem bija pavēle izkāpt no vilcieniem. Tur bija tāda ieleja, un tanī ielejā mēs gulējām – visi uz vēdera rindā. Tur mēs noskatījāmies tā kā filmu, jo stacijas pusi bombardēja. No lidmašīnām nāca melns lietus lejā. Un pacēlās balti dūmi un uguns. Zeme drebēja. Un pēc tam lidmašīnas aizlidoja viegli projām atkal uz amerikāņu zonu. Tā es vēl šodien lidmašīnas dzirdu, vienalga, kur ir. Man dzirde ir drusku pasliktinājusies, bet lidmašīnas es dzirdu!
Miljons gaidīja pie tilta
Pāri Elbai bija tilts, kur bija jāstāv rindā, lai tiktu pāri. Vienkārši netika cilvēki pāri Elbai. Tilts neņēma pretī, tāda bija slodze. Pirmkārt tika karaspēks. Gāja armija, gāja tanki. Privātie visi gaidīja. Privātie bija… nu, tūkstošiem. Tanki bez sava gala, dienām. Tur bija miljons, kas gaidīja pie tilta. Un mēs lēnā garā ar ratiņiem braucām atkal atpakaļ. Ar kājām. Doksy vismaz mums ir istaba kur dzīvot, varbūt.
Arī Doksy ienāca krievi. Tad jau sākām vislaik domāt, kā tikt uz rietumiem. Pāri zonai, frontei.
Ainas krūzīte ar meitu un puisi čehu tautastērpos. Šī krūzīte tika nopirkta Doksy.
Aina atceras: “Ļoti mīļa. Krūzīte tika izmantota visus, visus ešelona laikus. Arī dzīvojot Doksy es dzēru no šīs krūzītes.” Krūze glabājas muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā.
Vāciešiem jāatstāj pilsētu
Bija rīkojums visiem vāciešiem atstāt pilsētu ar 20 kilogramiem pēc trim dienām. Punkts. Kaimiņu istabā dzīvoja šuvēja, un mamma vēl palīdzēja viņai [sagādāt] kaut kādus apavus, ka pa ceļam var iet. Palīdzējām viņai sakrāmēties ceļā. Un viņa atstāja mammai ļoti daudz kokvilnas dzijas. Un tas mūs izglāba tālāk.
Naktī viņi aizgāja, un otrā dienā bija klusums. Mājām visām bija uzlikts zīmogs – aizslēgta. Pēc kādas dienas bariem nāca pa ielu cilvēki, un pētīja tās mājas… Es pa logu visu to vēroju. Un tur čehi ievācās tanīs mājās. Mēs smējāmies: “Kā tu vari ieiet mājā, kur vēl stāv iepriekšējā cilvēka vārītās pusdienas un mēbeles!?” Es nezinu kādas iekšas vajadzīgas, lai varētu tur dzīvot. Nu, tas jau mums Latvijā arī notika…
Mūs ieliek drausmīgā nometnē Prāgā
Mēs bijām saziņā ar citiem latviešiem, un uzzinājām, ka Prāgā tiek vesti produkti no amerikāņu zonas, un tas vilciens tukšs iet atpakaļ no Prāgas uz amerikāņu zonu atpakaļ. Un pa kluso tur var tikt iekšā! Tādēļ mēs visi ar paunām un ar smagām mašīnām braucam uz Prāgu. Tas nav tālu, ap 60-70 kilometri. Aizbraucām Prāgā, Smihovas stacijā, kur mēs nogaidījām to vilcienu kādas pāris nedēļas. Vilciens nāca tikai naktī. Pa dienu mēs staigājām pa Prāgu. Visas baznīcas, kas vaļā, un Vaclava laukumu, un Kārļa tiltu apguvām, un svētās Vites baznīcu izstaigājām… Labāk par Rīgu es orientējos Prāgā!
Nu, vilciens pienāk, un mums ir izredzes tikt iekšā. Un mūs saņem čehi! Tur bija arī krievu zaldāti… Mūs saņem, un ieliek drausmīgā nometnē Prāgā. Tur nebija ūdens. Sausās tualetes pārpildītas. Trīsstāvu nārās varēja gulēt. Ko ēst, nebija.
Pēc kapitulācijas visiem bija jāstaigā ar saviem karodziņiem. Mēs sašujām, sadabūjām tādas krāsas, un uzlikām uz roku. Un vāciešiem bija ar baltu jāstaigā. Vācieši nedrīkstēja braukt ar tramvaju, un iet pa trotuāru.
Mūsu nometni izmantoja darbam Prāgā. Katru rītu atnāca apsardze, salika rindā, čehiski: “Vem, vem!” Es atceros to vārdu: “Vem, vem!” Tas nozīmē “ātrāk, ātrāk” stājies rindā. Un mums bija jāstāv rindā. Stundām reizēm. Nāca no Prāgas cilvēki: Nu, jums, piemēram, vajag pārkrāmēt grāmatas, kaut kur aiznest. Iztīrīt kārtīgi istabu jeb kaut ko…
Pēc tam mūs ielika netālu no Prāgas vienā pilsētiņā cukurfabrikā. Visas ģimenes dzīvojām vienā lielā telpā. Tur ražoja jēlcukuru tādu sarkanu. Un visas sienas bija netīras, tās mums visas bija jānotīra. Un mamma ar’ strādāja kādā kafejnīcā … Un atnesa kaut ko, no kafejnīcas kaut kādus krējumus, kaut ko tādu, un cukurs mums bija līdz šejienei, un mēs vārījām konfektes. Es esmu alerģiska ļoti. Man palika tik slikti, ka es vispār neēdu pēc tam.
Atpakaļceļa nav
No tās cukurfabrīkas mūs paņēma krievi. Tad sākās mums mājbrauciens, tas pusgads ešelonā. Ešelonā mani sauca par Jairas meitiņu, jo es jau gandrīz pastaigāt vairs nevarēju. Mana vienīgā doma bija: “Kaut es dabūtu kartupeļus ar svaigi ceptu buti!”
Vecāki pārdzīvoja. Atpakaļceļa nav. Tas bija baigs laiks. Bet mūsu vagonā bija ārkārtīgi jauki, inteliģenti cilvēki. Mums bija tikai kopēja doma – kā izdzīvot? Mākslinieks Tilbergs arī bija ar savu kundzi. Un Dušeļģimene. Un Bušu ģimene, un mūsu ģimene. Dokumentu mums nebija, jo krievs paņēma. Mēs bijām cilvēki lopu vagonā bez dokumentiem. Nu, taisni jāsmejas – nepateica, kur mēs braucam. Ar mums neviens nerunāja. Ielika vagonos, un cauri. Informācija nekāda nebija. Mūsu versija bija: Sibīrija. Jo nevilka kaut kā uz Baltijas pusi tas ešelons.
Jauno gadu sagaidījām lopu vagonā
1946. gadu mēs sagaidījām lopu vagonā. Tas bija Austrijā. Tur viņš ļoti ilgi stāvēja.
Vilciens bija iekārtots lopu vagons. Katrā pusē bija divstāvīgās nāras. Ap dzelzu krāsniņu bija neliela brīva telpa. Aiz durvīm mums karājās ārpusē spainis. Tā bija mūsu tualete.
Mūsu vagons bija tāds ar apaļu jumtu. Stacijās visu kaut ko varēja dabūt – sadauzīts, sabumbots, nomests – un sadabūja stiklu. Visā tanī aplī ielika stiklu. Tagad tur augšā bija gaišs, un tur lielās jaunkundzes gulēja uz vēdera. Man bija jāguļ apakšā, jo man tur nebija rūmes. Es jau ar’ pie viņām pa dienu līdu augšā. Pēdējais vagons, un viņi pilnīgi tā kā filmā skatās…. Tā bija ļoti laba vieta, jā. Pieprasīta vieta.
Vieninieki, kas bija mūsu vagonā – bija pat viena igauniete – viņi pamazām, pamazām pazuda. Viņi riskēja un gāja pa kluso kaut kur projām. Kad redz, kur apsardze aiziet… Viņš jau tur staigā ar šauteni uz vienu pusi, otru pusi… Izmukt varēja, jā. Bet tev dokumenti nebija. Ar ģimenēm kaut kā – mums nebija doma nekad pašiem bēgt. Jo mēs sapratām, ka tas labi nevar beigties. Aiziet bez jebkautkādām pārtikas pakām, bez jebkautko…
Tanī ešelonā reizēm bija pāri 50 vagoni, kas vilkās lēni. Kopumā no Prāgai līdz Donbasam braucām pusgadu. Bet tur pa starpu bija arī nometnes, ne vienmēr vagonā. Mūs izliek apsargātās nometnēs, kur atkal mūs turēja.
Bija jādzīvo iznīcināto ebreju kvartālā
Mūs ļoti ilgi turēja nometnē Rumānijā. Tur bija jādzīvo iznīcināto ebreju kvartālā. Un tur bija viņu dzīvokļi – tukši izlaupīti, piemēsloti, netīri, logi vaļā un durvis izsistas.
Mamma ļoti daudz varēja palīdzēt ar diedziņiem. Cilvēki nāca ar produktiem, un par diegiem mamma varēja nopirkt kaut ko. Jo bija milzīga rezerve! Mēs devām, un cilvēki laimīgi ir. Un par tiem diegiem mēs daudz ko dabūjām. Visā ceļojuma garumā.
Mēs Rumānijā aizgājām uz tirgu, un tur par diedziņiem dabūja miltus un sataisīja tādu biezu, biezu mīklu, un uztaisīja plānus, plānus plācenīšus, un pielipina pie metāla krāsniņas sienām. Visas aplipina ar pankūkām. Un, kad viņi ir gatavi, viņi krīt zemē. Nav jāskatās pulkstenī, nav jāuztraucas, ka piedeg.
Ar izdomu mēs vienmēr tikām ārā
Kad mēs iebraucām Donbasā, bija vēls vakars. Mums pavēl izkāpt laukā, saliekam savas paunas vienā kaudzē. Gaidām, kas būs. Un parādās tādi pusaudži… Varbūt ar’ pat pieaugušie, grūti pateikt. Nenoliedzami tādi mazāki. Un vienai izrāva somiņu no rokām, bet to mēs dabūjām atpakaļ. Jo mums ar’ bija veikli vīri. Oto Kalējs, viņš bija kalnu slēpotājs, farmaceits un ļoti atlētisks kungs. Tad mēs sastājāmies aplī, visi rokās saķērušies, un Oto skrēja apkārt. Kā šie nāca pa apakšu, pa kājām kaut ko vilkt laukā, Oto tik saķer divus, saklopē, aizgrūž. Iet atkal tālāk: saklopē, aizgrūž. No visām situācijām mēs tik tiešām – paldies Dievam – ar godu un ar izdomu mēs vienmēr tikām ārā!
Tad mums bija viendien jābrauc. Jāpaņem koferus, katrā rokā pa vienam koferim. Mūs aizveda uz dzelzceļa staciju, un mums bija jāiekāpj pasažieru vilcienā. Un pēc tam mums bija jāapgriežas un ar visiem koferiem jākāpj laukā. “Kā bēgļi atgriežas savā dzimtenē no Vācijas” – mūs filmēja. Noteikti rādīja kaut kur Krievijā. Jā, tādu teātri mums ar’ bija jāspēlē.
Mašīnists runā latviski!
Vienā reizē mūs atkal salika tanī vagonā. Kamēr tika līdz Tallinai, tur jau ar’ pagāja laiks. Tās apstāšanās bija tik milzīgi daudz un tik bieži! Es tik zinu, ka braucām un stāvējām. Tad mēs bijām praktiski brīvi. Nu, ej nu sazini, vai tas tā nebij, ka drusku šķībi mūs novadīja. Mēs vienkārši bijām kaut kur vējā palaists, bez dokumentiem, viens bariņš. Viens vagons.
Vislielākais iespaids ir, kā mēs iebraucām Valkā: vilciens stāvēja, un es skrēju vagonā teikt:
“Mašīnists runā latviski!” Tas bija tāds prieka notikums, visi aplaudēja. Visi bija priecīgi, un visi skrēja klausīties, kur mašīnists runā latviski. Ar to vagonu mēs aizbraucām līdz pašai Stendei. Tas pats vagons ar to galu, kur stikls iekšā. Izkāpām Stendē, un pēc tam uz mazo bānīti, un braucām uz Dundagu.
Ieraktās mantas vairs nebija, kad atgriezāmies mājās pēc bēgļu gaitām. Arī darbnīca, tvaika katls, absolūti viss, kas ir noņemams, bija noņemts. Pat lielais švunka rats. Palika tikai lielais korpuss. To nevar aiznest. Tas vēl tagad stāv.
