Šajā ierakstā muzeja “Latvieši pasaulē” valdes priekšsēdētāja Sarma Muižniece Liepiņa ielūkojas atmiņās un personīgajā pieredzē, lai pastāstītu savu stāstu par saņemtajiem sūtījumiem no Padomju Latvijas. Plašāk par sūtījumiem, ko ļaudis Padomju Latvijā saņēma no radiem un draugiem ārzemēs, un paciņās, kas tika sūtītas no Padomju Latvijas uz ārzemēm, tiks stāstīts muzeja otrajā tiešsaistes pasākumā “Pavasara LaPa”, kas šo ceturtdien notiks muzeja oficiālajā lapā sociālajā tīklā “Facebook”.
Šoreiz meklēšanu iesāku mežā. Ko meklēju? Pirms pāris gadiem kumodē uzgāju ilgu laiku neatvērtu kastīti ar pāris ļoti mākslinieciskām krellēm no Latvijas dabas izejvielām. Tās iemantoju no zinātnieces un publicistes Noras Kūlas (1935-2005). Nora bija ārkārtīgi krāšņa personība; viņa mierīgi varēja ierasties sarīkojumā vai baltiešu konferencē, valkādama lillā zeķubikses, oranžu blūzi, putna spalvu auskarus un šādas ekspresīvas kreļļu/ kakla rotas kā mazus “akcentiņus”. Viņai tas viss komplekts izskatījās saskaņoti un šiki. Kumodē noliktās kastītes sastāvs patiesi bija kā Latvijas dabas virpulis; mākoņu malas pirms lietus gāzes, ziedošu pieneņu pilnas pļavas, putni, sēnes, ogas, mazu grauzēju spožās acis. Šīs paštaisītās kakla rotas Norai dāvināja Latvijas draugi. Vienas krelles rotāja trīs svītroti, zilganpelēki gliemežvāki, pusducis neapstrādātu dzintara gabaliņu, sīkas, tumšas, cietas augu sēklas; viss savērts, samezglots uz stingras, brūnganas auklas. Dinamiski! Izcelta Masačūsetā atkal svaigā gaisā bija Noras draugu pastaiga gar Baltijas jūŗu pirms 40 gadiem. Vējš, smiltis, sarunas manā saujā. Tomēr sapratu, ka es tās krelles nevalkāšu. Tikai Nora to spēja. Dabai jāatgriežas dabā. Noras krelles ienesu mežā aiz dīķa pie mūsu mājas. Rūpīgi uzkāru tās pie liela stumbra mazliet atlobījušās mizas. Lai nu laika gaitā Noras draugu salasītos Latvijas dzintariņus, gliemēžvākus, sēklas, auklu izmanto putni, vāveres, susuriņi savu ligzdu un migu rotājumiem. Bet šopavasar pēkšņi iedomājos – tieši šī rota būs pareizā Pavasaŗa LaPa pasākumā, ar ko parādīt Latvijas padomju laika dāvinājumu sirsnību un radošo dažādību. Devos mežā lūkoties. Rota vēl karājās, kā mani gaidīdama! Trīs gados stingrā aukla nebija izirusi, un to nebija vēl pa gabaliņam aiznesuši meža zvēri. Tieši pretēji, no viena gadalaika otrā to turpināja stalti valkāt ar to aprotātā priede!
Mezglošanas technikā (macrame) darinātā Noras rotas stingrās auklas izturība lika man iedomāties mūsu Lakstīgalas ielas radus Vili un Dagmāru Ķimeļus. Sevišķi Vilis, pēc profesijas aktieris, brīvajā laikā izkopa mezglošanas techniku, lai radītu skaistus, savdabīgus, praktiskus priekšmetus. Tos viņš dāsni dāvināja tālāk, ieskaitot mums uz Ameriku. Viļa radītie paklājiņi/palikteņi pēc pusgadsimteņa ir vēl tikpat mīlīgi un visur iederīgi savā saldskābmaizes garozas vienkāršībā; biezi, pamatīgi, izturīgi. Uz tiem uzliekam izplaukušu tulpju pilnu vāzi vai māla bļodu ar kūpošiem dārzeņiem. Ticu, ka uz tiem varētu arī uzlikt karstu katlu tieši no krāsns, bet baidos izmēģināt. Darināti ar rūpīgu matemātisku precizitāti, tie arvien ir priekšmeti, uz ko var paļauties. Kā zvejniekam zvejas tīkls.
Kad 1984. gadā apprecējos un Kalamazū pielādēju mazu automašīnas kravas piekabi, lai ar vīru dotos uz kopdzīvi pie Bostonas, bez prasīšanas vecākiem kastēs iešmaucu arī pāris lietiņu no sen mirušās vecmāmiņas, no vectēva, ko nekad mūžā nesatiku, un no tā laika Latvijas. No mūsdienīgās Latvijas paņēmu no manas mātes “zilās rakstāmistabiņas” mazliet miglainu lillā toņos Mildas Brutānes apgleznotu mazu porcelāna šķīvīti ar Vecrīgas skatu. Pārējie šķīvji no tā komplekta palika turpat kaudzītē sakrauti; cerēju, ka mammīte neievēros, ka viens trūkst. Vecrīgas skatu apgleznoto šķīvi jaunajā mājvietā uzkāru virs plīts. Tur, tas, saprotams, kārtīgi apsprakšķējās ar taukiem, apkvēpa. Kā īstā Rīga, apklāta sodrējiem. Pavasaŗos savu mazo Vecrīgu nocēlu no sienas un ziepjūdenī nomazgāju, noslaucīju.
Kad mums piedzima bērni, savācu no bērnības mājām savas mīļākās latviešu bērnu grāmatas, ieskaitot pāris, kas 1960. gadu sākumā bija sūtītas no Latvijas man ar brāli Zinti. Kā bērns ārprātīgi jutu līdzi abiem Ištvana Kormoša brīnumvērsīšiem, dzeltenajam un zilajam, kam bija jāvelk tik milzīgi smagi vezumi, pat vesels mežs (Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1962). Kaut tikai trīs krāsās, M. Karpenko zīmētie zvēri Korneja Čukovska Rīgā 1958. gadā izdotajā Doktors Aikāsāp kļuva man patiesi bērnības draugi. Nabaga, nabaga tramvaja sabrauktais zaķītis! “Drīz atveda zaķīti tam, Tādu vārgu un klibu pie tam. Un doktors tik ņēma un šuva, un zaķītis sadziedēts kļuva.” Kaut dāņa autora Jens Sigsgora “Palle viens pats pasaulē” ar Arne Ugermaņa ilustrācijām (Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1963) bija dāvināta manam brālim ar ierakstu “Cik labi, ka ne-esi viens pats pasaulē” man liekas, ka es to šķirstīju daudz biežāk nekā Zintis. Vislabprātāk uzšķīru lapaspusi ar Palle saldumu veikalā ar pirkstu kūciņu garnējumā. Līdzīgi, ar ilgām, skatījos saldumu un saldējumu kalnus Dzidras Rinkules (1961) Felicitas Pauļukas ilustrētajā “Gribulītis”. Man nelikās diez ko vajadzīgi, ka Gribulītim viss beidzās ar sliktu dūšu.
Pa gadiem mūsmājās nonākušas Padomju Latvijas skaņu plates, plakāti, daudz un dažādu grāmatu, kas jau ceļojušas roku rokā, no vienas mājas uz otru. Nevaru vairs droši pateikt vai, piemēram, tā 1975. gada izdotā Imanta Kalniņa 4. simfonijas skaņu plate ar spilgto melnorandžo vāku, kas pašreiz atrodas mūsu plauktā Boksfordā, ir tieši tā pati plate, ko kā pusaudži atkārtoti spēlējām ārprātīgi skaļi tumsā Kalamazū. Var jau būt, ka mūsu plati “aizņemās” kāds cits un šo kopiju dabūjām no kāda cita. Nevaru arī pateikt, tieši kuŗi Latvijas priekšmeti bija atsūtīti paciņās un kuŗi bija Latvijas 1960s, 1970s, 1980s apciemotāju atvesti un tālāk nodoti vai dāvināti. Bet šis tas ir izturējis laika gaitu, paaudžu un gaumju maiņas, mantu un ar to saistīto atmiņu šķirošanu.
Vai priekšmeti spēj satuvināt, otru labāk saprast? Pirmo reizi biju Rīgā 1974. gada rudenī. Vienās radu mājās man vaicāja nejauku jautājumu, uz kuŗu atbildēt parasti neviens jebkuŗā vecuma nav tai brīdī piemēroti sagatavots, nemaz nerunājot par neizgulējušos, nupat par četrpadsmitnieci kļuvušu, svešā vidē. Man prasīja: “Sarmiņ, kādus latviešu autorus Tu lasi?” Izmisumā centos neuzkrītoši, bet zibenīgi ātri uzskatīt kāda latvieša autora vārdu radu grāmatplauktā. Desmit gadus vēlāk – 1984. gadā – par to uzrakstīju šo dzejoli:
1984
– 1928
56 Ārijai Elksnei
No mana vecuma skatoties,
jauna Tu vairs nebiji.
Tavai lēkšanai septembrī
bija maz sakara ar pavasari.
Citā septembrī viesojos pirmoreiz Rīgā.
Man bija četrpadsmit.
Radi prasīja –
ko gribu no Latvijas?
Tavas sāpes grūti bija ieraudzīt,
tā paņemu Tavas grāmatas.
Toreiz nepazinu daudz dzejnieku,
Tavs vārds man šķita apaļš.
Tāds ritmisks un tāds patskaņots,
mazliet īss un mazliet pagaŗš.
Kādu gribēju no Latvijas līdzi nest
tā Tevi iznesu muitai cauri
no kofeŗa plauktos,
no plauktiem kastēs,
no kastēm plauktos,
no pilsētas pilsētā –
Amerikā,
Austrālijā,
Vācijas laukos
gribēju līdzi nest kādu no Latvijas.
29. septembrī Tu lēci
no dzīvojamās mājas augšējā stāva loga.
Vienīgi Tev bija saprotams
solis sāpīgais, pēdējais.
Man laikam to dienu klājās labi,
jo man nekas nav pierakstīts.
Šodien sēžu uz lieveņa Bostonā
un domāju – kā Tevi, no Latvijas paņēmusi,
tomēr sekli un pavirši stiepu un slavēju.
Cik mums katram nav draugu un vārdu,
kuŗus nesam un nesam
nesapratuši.
(Sarma Muižniece 1984)
________________________________
Nākošajā gadā mums piedzima pirmais dēls: Jūlijs. Kas drīz kļuva par viņa mīļāko vakara pasaku? Dzejnieces Ārijas Elksnes Kā Pēcītis gāja pie rūķiem (Rīga: Liesma, 1972).
…Grūti, grūti mazām kājām
Aizstaigāt līdz rūķu mājām,
Ceļš ir nezināms un garš,
Apmaldīties viegli var.
– Lai tev, Pēcīt, veiktos labāk,
Dosimies pie rūķiem abi,
Apņemos pa brīžam es
Tevi kukaragās nest…
_____________
Jā – priekšmeti, garšas, smaržas, skaņas un atskaņas spēj satuvināt. Caur tumšiem dzelzs aizkariem, caur gaišiem lina audumiem. Ieskatīties vienam otrā patiesāk. Kopā pastaigāties. Kukaragās panest. Pasmieties. Paraudāt.