Latvijas vēstures līkloči daudzreiz ir likuši latviešiem šķērsot valstu robežas, lai nodrošinātu labklājību, drošību un brīvību sev un savai ģimeni. Nereti kādas valsts robežas šķērsošanas brīdis ir kļuvis par izšķirošu izceļotāju un viņu dzimtu tālākajam stāstam. Robežu pārkāpšana nereti saistās ar ierastās dzīves maiņu, ar jaunas dzīves sākumu, dažkārt ar skumjām par zaudēto.
Muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” krājums glabā priekšmetus, fotogrāfijas un dokumentus, kas ataino gan teritoriālu robežu šķērsošanu, gan arī emocionālo un simbolisko saikni un vienlaikus robežu starp latviešiem pasaulē un Latvijā.
Laipni lūdzam iepazīt dažus priekšmetus no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma, kas tā vai citādi saistīti ar starptautiskās akcijas “Muzeju nakts” šī gada tēmu – ROBEŽAS!
ANNAS BIELES VĒRPJAMAIS RATIŅŠ NO SVENTĀJAS
Anna Biele lietoja šo vērpjamo ratiņu savās mājās Sventājā vilnas apstrādei, savērpto vilnu pēc tam izmantojot cimdu un zeķu adīšanā.
Sventājas ciemu, kas atrodas Sventājas upes grīvā pie Baltijas jūras, dibinājuši kurši. Kopš 18. gs. beigām tas piederēja Krievijas impērijai – Kurzemes guberņas Grobiņas apriņķa Palangas pagastam. Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas un Lietuvas neatkarīgo valstu nodibināšanas notika robežu demarkācija. 1921. gadā pēc robežlīguma noslēgšanas Rucavas pagasta dienvidu daļu, tostarp Sventāju, pievienoja Lietuvai. Lielākā daļa ciema iedzīvotāju sevi uzskatīja par latviešiem, runāja latviešu valodā, dziedāja latviešu dziesmas un uzturēja latviešu tradīcijas. Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas Sventāja palika Lietuvas teritorijā. Mūsdienās tā ir Palangas pilsētas daļa – Šventoji. Arī mūsdienās Palangas apkaimē dzīvo latvieši.
LP2020.56
EKSKURSIJA NO LAURU KOLONIJAS UZ RĪGAS ZOODĀRZU
Fotogrāfijā redzami Lauru kolonijas iedzīvotāji, kuri devušies ekskursijā uz Latviju 1935. gada jūnijā. Ekskursijas laikā viņi apmeklēja ne tikai Rīgas Zooloģisko dārzu, bet arī Benjamiņu muižu – tā laika paraugsaimniecību Valdeķos.
Lauru koloniju Pleskavas guberņā nodibināja latviešu izceļotāji no Vidzemes 19. gadsimta 60. gados. Pēc Latvijas un Igaunijas valstu nodibināšanas 1918. gadā Lauru kolonija tika sadalīta starp Igauniju un Latviju. 20. gadsimta 30. gados tur dzīvoja vairāk nekā 2000 latviešu, kuri visi bija Igaunijas pavalstnieki. Vēstures notikumu gaitā mainoties valstu robežām, cilvēki un viņu mājas paliek uz vietas, bet viņu senču zeme kļūst par kaimiņvalsti.
EMMAS ĀBOLAS ĀRZEMJU PASE
Kurzemniece Emma Ābola ar šo ārzemju pasi 1923. gadā ieceļoja Brazīlijā un apmetās Sanpaulu štata iekšzemē, kur vēlāk izveidojās latviešu baptistu kolonija “Vārpa”. Tajā laikā Latvijas valdība bija negatīvi noskaņota pret baptistu izbraukšanu uz Brazīliju, tādēļ Emma, lai iegūtu pasi un izceļošanas atļauju, norādīja, ka brauks uz Beļģiju mācīties par šuvēju.
LP2014.79
EMĪLA KRIEVIŅA GLEZNAS METS
Vārpas latviešu baptistu kolonijā Brazīlijā agrāk kristības notika Zivjupē (Rio de Peixe). Tas bija nozīmīgs gadījums katra kristītā garīgajā dzīvē, kad indivīds oficiāli pārgāja slieksni no līdzšinējās parastās dzīves uz tādu, kas tika pilnībā nodota Dieva rokās.
Gleznas metā Vārpas kolonists Emīls Krieviņš ir atainojis iztēlotu kristību ainu Zivjupē.
Nansija Vītols Cerri (dz. Vārpā, 1923) arī tika kristīta Zivjupē 20. gs. 40. gadu nogalē. Visu mūžu viņa atcerās toreizējo dziļi emocionālo pārdzīvojumu: Ar baltām drēbēm no krasta kāpj lejā, un mācītājs ar melnām drēbēm upē iekšā, un tad sauca katru jaunavu un jaunavi… viņš uzlika roku virsū uz galvas un pielūdza Dievu, un tad ielaida ūdenī. Tas bija dikti skaisti. Un koris ļoti skaisti dziedāja. …Un tie putniņi dzied kokā. Ļoti skaistas tās kristības bija!
LP2014.288
AINAS DZINTARAS ČEHU KRŪZĪTE
Emīlija Dzintara nopirka šo krūzīti savai 14 gadus vecajai meitai Ainai, kad ģimene Otrā pasaules kara laikā bija nonākusi bēgļu gaitās Čehijā. Dzintaru ģimene bēga no Dundagas 1944. gadā, lai izvairītos no tuvojošās frontes. Dažus mēnešus nodzīvojuši Hiršbergā (Hirschberg am See, mūsdienās – Doksy), Čehijā, viņi atkal bija spiesti bēgt, jo tuvojās Sarkanā armija. Viņi nonāca līdz liktenīgai robežai – Elbas upei Vācijā, kurai viņi netika pāri lielo cilvēku pūļu un sabumboto tiltu dēļ. Dzintaru ģimeni piespieda iekāpt lopu vagonā, kurā viņi šķērsoja Eiropu, lai atgrieztos padomju okupētajā Latvijā. Ceļojums ilga pusgadu, un viņi nezināja, kur būs brauciena galamērķis. Pa ceļam viņus piespiedu kārtā nodarbināja dažādos darbos. Aina šo krūzīti glabāja un lietoja bēgļu gaitās Čehijā un arī visu garo brauciena laiku.
LP2017.394
BRĀĻI OHAKI PIE HOHFELDES BĒGĻU NOMETNES ZĪMES, VĀCIJĀ
Fotogrāfijā redzami brāļi Ohaki – Dainis, Uldis, Miervaldis un Arnis – pie Hohfeldes (Hochfeld) bēgļu nometnes zīmes 1948. gada rudenī. Pēc izbēgšanas no Latvijas Otrā pasaules kara laikā Ohaku ģimene nodzīvoja Hohfeldes DP (displaced persons, pārvietotās personas) nometnē Vācijā gandrīz četrus gadus. 1949. gadā viņi izceļoja uz ASV. Uz zīmes ir rakstīts angļu valodā “DP Nometne/Aizliegta zona/visām neautorizētām personām”.
ALEKSANDRA PLŪMES APLIECĪBA
Jūras dieva Neptūna “izsniegtā” apliecība Aleksandram Plūmem par ekvatora šķērsošanu ceļā no Dženovas Itālijā uz Buenosairesu Argentīnā. Izdota uz ASV armijas transportkuģa “General Heintzelman” 1948. gada 19. oktobrī.
Vairums Otrā pasaules kara bēgļu pēc daudziem bēgļu nometnēs pavadītiem gadiem ar lielajiem ASV armijas transportkuģiem no Eiropas devās uz jaunajām aizokeāna mītnes zemēm – ASV, Kanādu, Austrāliju un Dienvidameriku. Pirms izceļošanās bija jānokārto vairākas sarežģītas formalitātes un jāsaņem dažādas atļaujas. Šķērsojot ekvatoru, pasažieru dokumentu kaudzēm pievienojās šāds suvenīrs – jūras dieva Neptūna dāvana.
LP2018.1477
MAIJAS ROŽKALNAS CIBIŅA AR LATVIJAS SMILTĪM
Otrā pasaules kara beigās, dodoties bēgļu gaitās, daudzi latvieši paņēma līdzi smiltis vai zemi no dzimtenes. Arī padomju okupācijas gados, apciemojot Latviju, daudzi izvēlējās sev līdzi atpakaļ uz mītnes zemēm vest nevis bezgaumīgus, veikalos nopērkamus, padomjlaiku “tautiskos” suvenīrus, bet gan zemi.
No Latvijas atvestās smiltis vai zeme tika glabāta kā svēta piemiņa no Tēvzemes. Aizejot mūžībā, tuvinieki tās mēdza bērt līdzi kapā, tādējādi simboliski palīdzot pārkāpt pēdējo robežu ceļā no šīs zemes uz citu sauli.
Sniedzei Ruņģei, kura auga trimdas sabiedrībā ASV, ir jaukas atmiņas par Latvijas smiltīm: Šeit ir vācelīte no Latvijas. Tur iekšā ir Latvijas zeme. Tad 18. novembrī mēs drīkstējām pieskarties Latvijas zemei, mēs savus mazos pirkstiņus tur likām. Tas bija kaut kas ļoti sevišķs, maģisks.
LP2017.1411
VALDAS LIEPIŅAS PLATES VĀKI BEZ ORIĢINĀLĀS SKAŅUPLATES
Kad Valda Liepiņa 1978. gadā no Austrālijas devās apciemot Latviju, viņai Maskavā bija jāšķērso Padomju Savienības robeža. Lai piemānītu modros muitniekus, viņa rīkojās ļoti atjautīgi – popgrupas “Portlandes Dzintars” oriģinālo skaņuplati, kur bija ierakstīta padomju varai netīkamā dziesma “Manai tautai”, viņa paslēpa citas plates vākos!
Valda skaidro: Tajā laikā “Portlandes Dzintars” bija ļoti populārs trimdā, un īpaši liela atsaucība visos (gan jaunos, gan vecos) bija dziesmai “Manai tautai”. Gudroju, kā varētu aizvest šo plati uz Latviju. Paņēmu Austrālijas popmūzikas plates vāku (“Twenty Explosive Hits”), tajā ieliku “Dzintara” plati. (..) vēl man paveicās kādā plašu veikalā dabūt plastika pārvalku, ko aizgludināju ciet. Tā nu es pirmo reizi apzināti vedu kontrabandu uz Latviju. Tā šī plate ar populāro dziesmu nokļuva Latvijā. Kad aizbraucām pie draugiem, aiztaisījām logus, aizvilkām aizkarus, aizdedzinājām sveces un visi pustumsā klausījāmies plati. Asaras bira mums visiem.
PASTKARTE “MASKAVA, IZBEIDZ TERORIZĒT BALTIJAS TAUTAS!”
Uz pastkartes redzama fotogrāfija ar Latvijas Neatkarības Kustības (LNK) dalībnieku izveidotu lielformāta plakātu, kas 1982. gada 1. februārī tika izvietots Jūrmalas šosejas malā uz lielajiem burtiem “RĪGA” pie Rīgas robežas. Šo fotogrāfiju tiražēja un izplatīja Pasaules Brīvo Latviešu apvienības informācijas birojs Rietumvācijā, lai ilustrētu aktīvu pretošanas kustības darbību padomju okupētā Latvijā.
LP2018.512
DEMONSTRĀCIJA PIE AUSTRUMVĀCIJAS ROBEŽAS DŪDERŠTATĒ
Pēc Pasaules Latviešu Dziesmu dienām Minsterē, Vācijā, 1984. gada 5. augustā, latvieši ar īpašu vilcienu devās uz vācu mazpilsētu Dūderštati (Duderstadt) Austrumvācijas un Rietumvācijas robežas tuvumā. Pļavā tika sarīkota politiska demonstrācija. Tās dalībnieks Pēteris Elferts turēja Latvijas karogu. Viņš atceras: Robeža bija milzīga sēta ar sargtorņiem. Fakstiski tu esi pļavā, skaties pāri aiz sētas – otrā pusē arī ir milzīga pļava. Tu saproti, ka tu skaties uz pasaules lielāko cietumu – uz Padomju Savienību kopā ar citām Austrumeiropas valstīm. Tas atstāja milzīgu iespaidu.
Fotogrāfijas autore: Baiba Šmita – Kalēja.
LAIMOŅA SPRIDZĀNA MACIŅŠ
Laimons Spridzāns 1993. gadā devās uz Vāciju, lai strādātu par celtnieku latviešu brigādē kādā dzelzsbetona rūpnīcā netālu no Braunšveigas (Braunschweig). Lielāko daļu sapelnītās naudas latvieši sūtīja uz mājām Latvijā. Ja kāds brigādes dalībnieks brauca uz Latviju, viņš veda naudu arī darbabiedru ģimenēm. Lai nopelnītā nauda droši nonāktu galā, viņi to ielika maciņā, kas tika izgatavots no džinsu bikšu kabatas. Šis maciņš, braucot uz Rīgu ar vilcienu, tika uzkārts kaklā un paslēpts zem drēbēm. Nauda, ko tolaik varēja Vācijā nopelnīt, Latvijas apstākļiem bija ievērojama. Laimons atceras: Ja prasīja, cik Vācijā pelnīja, viena atbilde visiem bija: “Vairāk par Gunti Ulmani – bišķi!”
LP2016.1237