Gandrīz katrās latviešu mājās ārpus Latvijas ir kāds tautastērps, kas tiek augstu godāts un cienīts – paņemts līdzi no Latvijas kā dzimtas relikvija, mantots no paaudzes paaudzē, pašu gatavots, austs un šūdināts, vai varbūt pasūtināts pie kāda daiļamatnieka. Tautastērps veido un uztur saikni ar Latviju.
Mūsu izstādē “Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē” bija aplūkojami 40 ārzemju latviešu tautastērpi un to valkātāju un darinātāju stāsti. To vidū bija arī Gaujenieku ģimenes deponējums – Alfrēda Gaujenieka tautastērps, kas kādu laiku bija pazudis, taču atradās, pateicoties mūsdienu saziņas iespējām. Tagad tērps aplūkojams digitālajā izstādē.
Gatis Gaujenieks ir Latvijā un ārzemju latviešu vidū pazīstams mūziķis, ierakstu producents un skaņu inženieris. Viņu spēcīgi iespaidoja vecāki – Alfrēds un Zigrīda Gaujenieki, kuri aktīvi kopa un uzturēja latviešu garu un kultūru Amerikas Savienotajās valstīs, kur viņi nonāca pēc Otrā pasaules kara. Dalībai sarīkojumos – tautas dejās, latviešu skolā un citur – Gaujenieku ģimenei bija vajadzīgi tautastērpi. Tos visiem ģimenes locekļiem izgatavoja Gata mamma Zigrīda Gaujeniece. Koncertējot ar postfolkloras grupu “Iļģi”, Gatis joprojām mēdz uzvilkt savas mammas izrakstīto lina kreklu, kas tapis pirms 40 gadiem Ņujorkā.
Gaujenieku ģimenē ir vēl kāds īpašs tautastērps. Greznais vīriešu tautastērps savulaik piederējis Gata tētim Alfrēdam Gaujeniekam, tad, aizlienēts citiem Amerikas latviešiem, tas bija pazudis, bet pirms deviņiem gadiem brīnumainā kārtā atradies!
Prom no mājām Liepājā
Gata Gaujenieka mamma Zigrīda piedzima Bergholcu ģimenē 1927. gadā Liepājā. Otrā pasaules kara beigās, 1944. gada rudenī Bergholcu ģimenei nācās pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Steigā sapakotie čemodāni ostā tika nozagti, un Bergholci no Latvijas izbrauca tikai ar to, kas viņiem bija mugurā. Zigrīdai, kas tobrīd bija 16 gadus veca, ļoti negribējās atstāt Latviju. Viņa noraudājusi visu ceļu. Ceļš bijis ne tikai emocionāli smags, bet arī bīstams, jo lielo, militāro evakuācijas kuģi, kas vēlā rudenī izbrauca no Liepājas uz Gotenhafenu okupētajā Polijā, nemitīgi apdraudēja Padomju armijas bumbvedēji. Pēc bēgļu gaitām kara plosītajā Polijā un Vācijā, Bergholcu ģimene nonāca Rietumvācijā, Švābu Gmindē. Zigrīda pēc kāda laika devās uz Eslingenes (Eslingenas) nometni, kur mitinājās tūkstošiem latviešu, un tur paguva pabeigt ceturto un piekto vidusskolas klasi.
Bergholcu ģimene no nometņu dzīves izkļuva agrāk kā citi latvieši. Viņiem palaimējās atrast radinieku, kas jau Pirmā pasaules kara laikā bija izceļojis uz ASV. Viņš kļuva par galvotāju, un Bergholci 1947. gadā izbrauca uz ASV. Viņi apmetās uz dzīvi lielpilsētā Ņujorkā un uzreiz atrada darbus, kas bija saistīti ar viņu agrākajām profesijām. Zigrīdas tēvs Nikolajs Ņujorkas centra rajonā Manhetenā (Manhattan) kļuva par kāda liela nama pārvaldnieku. Zigrīda turpināja Vācijā iesāktās studijas kā žēlsirdīgā māsa un sāka strādāt par māsas palīdzi.
Dzīves jēga svešumā
Vācijā Zigrīda bija iepazinusies ar latvieti, bijušo leģionāru Alfrēdu Gaujenieku. Strādājot par žēlsirdīgo māsu pastāvīgā darbā Ņujorkā, viņa varēja Alfrēdu izsaukt uz ASV. Alfrēds Amerikā izmācījās par aviācijas inženieri, tā turpinot leģionā radušos interesi par šo nozari.
Zigrīda ASV nejutās laimīga, jo pirmos iespaidus veidoja lielpilsētas milzīgā satiksme un netīrība. Tomēr glābiņu jeb dzīves jēgu svešumā viņa kopā ar Alfrēdu atrada latviešu kultūras un sabiedrības uzturēšanā. Zigrīdas tēva Nikolaja pārvaldītā nama pagrabā atradās telpas, kas kļuva par nupat ASV ieradušos latviešu tikšanās vietu. Tā Alfrēds un Zigrīda, un visa Bergholcu ģimene kļuva par pēckara latviešu jauniebraucēju pulcinātājiem un organizētājiem. Zigrīda un Alfrēds Gaujenieki ilgus gadus vadīja gan latviešu skautu un gaidu kustību ASV, gan arī Ņujorkas latviešu tautas deju kopu “Trejdeksnis”. Zigrīda ilgus gadus darbojās arī kā skolotāja Ņujorkas Ev. Lut. draudzes latviešu skolā.
Mammas vārdu krājumā nebija vārda “nevar”
Gaujenieki arī savus dēlus Gati un Mārtiņu audzināja par aktīviem latviešu sabiedrības dalībniekiem. Gatis atceras, ka vecāki darba laikā bija starp amerikāņiem, bet darba dienas beigās uzreiz metās iekšā latviešu darīšanās. Ģimenes atvasēm bija līdzīgi: “Sestdienās mums bija latviešu skola, svētdien – baznīca, kur parasti notika kāds pasākums. Otrdienu vakaros – skauti, ceturtdienās – koris, piektdienās – vidusskola. Bija vēl klavierstundas, kas notika trešdienās, arī tās bija pie latviešu klavierskolotājas.”
Dalībai latviešu sabiedrības sarīkojumos Gaujenieku ģimenei bija nepieciešami tautastērpi, kurus Zigrīda darināja pati. “Mamma bija ļoti apņēmīga – vārds “nevar” nebija viņas vārdu krājumā, to viņa man arī iemācīja”, stāsta Gatis. Tā Zigrīda savāca bagātīgu grāmatu kolekciju par etnogrāfiju un latviešu tautastērpiem, ko viņa izmantoja kā informācijas avotus, un ķērās pie tērpu izgatavošanas.
Iedvesmojoties no Johana Kristofa Broces zīmējumiem, Zigrīda izgatavoja savam vīram Alfrēdam greznu tautastērpu ar melniem rakstiem un misiņa pogām, ko Alfrēds pats savām rokām izkala. Alfrēds šajā tērpā bieži bija redzams latviešu sabiedrībā, un tas iedvesmoja arī citus, piemēram, latviešu jaunietis Mārtiņš Putenis izveidoja līdzīgu tērpu savām kāzām.
Zigrīda tautastērpus izgatavoja arī sev un saviem dēliem – Mārtiņam un Gatim. Kad puiši izauga, tērpi tika aizdoti citiem, un gadu gaitā nodoti no viena dejotāja otram, kamēr tērpu atrašanās vietas vairs nebija izsekojamas. Pamazām radās pārliecība, ka mammas izgatavotie tautastērpi ir zaudēti pavisam.
Sociālo tīklu spēks
Kad Gatis Gaujenieks jau dzīvoja Latvijā un viņa paša dēli bija paaugušies, viņš nolēma sameklēt mammas darinātos tautastērpus. Pirms nepilniem deviņiem gadiem Gatis uzrunāja Ņujorkas latviešu kopienas esošos un bijušos dejotājus un dziedātājus, izmantojot sociālā tīkla Facebook iespējas. Meklējumi bija sekmīgi – ASV latvieši atpazina Zigrīdas Gaujenieces skaistos rokdarbus un, komunicējot citam ar citu, palēnām trīs tautastērpi tika atrasti! Nu tie ir atgriezušies Gaujenieku ģimenē un to mūžs turpinās, esot pārmantotiem jau nākamajā paaudzē.
