Dzirdot, ka atveras durvis, es pametu darbu pie datora un steidzos saņemt izstādes apmeklētāju. Pensionētā skolotāja, kura ir ienākusi, jau purina sniegu nost no kažoka un sveicinās pa gabalu. Pieeju pie viņas un tad atjautos… man taču kājās ir vilnas zeķes, nevis kurpes! Esmu šorīt darbā satērpusies tā, kā darīju agrāk – daudzu gadu gaitā strādājot birojā, kur nenāk negaidīti viesi – no rīta esmu nomainījusi zābakus pret siltām zeķēm. Skolotāja noskatās uz manām kājām un pieklājīgi jautā: “Vai man novilkt zābakus?” Sarkstu, un skaidrojos, un apmeklējuma beigās jau esam sarunājušas iespēju pensionēto skolotāju grupai nākt uz muzeju īpašā ekskursijā – nenovelkot zābakus!
Tagad jau gads ir pagājis kopš muzejs “Latvieši pasaulē” ir ievācies sabiedrībai pieejamās telpās Berga bazārā. Šai laikā esam guvuši daudz pieredzes viesu uzņemšanā, regulāru pasākumu rīkošanā un apmeklētāju apkalpošanā – ar dažiem amizantiem starpgadījumiem.
Tajā lietainajā rudens vakarā, kad iesaistījos muzeja dibināšanā – pilnīgi neticami, tas bija jau pirms 15 gadiem! – mums bija vīzija, ka laika gaitā uzbūvēsim latviešu emigrācijas muzeju ar savu ēku un paliekošu ekspozīciju. Tā būtu vieta, kur nākt ciemos, kur ārzemju latvietis var ierasties un justies kā mājās; vieta, kas gaida viņus un stāsa par viņu un viņu senču pieredzi, kopjot latvietību ārpus Latvijas. Vieta, kas saved mūs tuvāk – gan ar vietējiem Latvijas iedzīvotājiem, gan ar citiem latviešiem visā pasaulē. Vieta, kas palielina sabiedrības sapratni par to, ko ir piedzīvojuši latvieši, atstājot tēvu zemi.
Muzeja attīstībā un domāšanā par mājvietu ir bijuši daudz un dažādi pavērsieni – bet vairākus gadus pēc darbības sākuma sapratām, ka paliekoša mājvieta ir daudz tālāks mērķis, nekā bijām iecerējuši sākumā. Pirmo muzeja dzīves posmu esam iztikuši ar krājumu novietošanu drošībā, bet izstādes izrādām citu organizāciju telpās.
Bet kā mūsu mērķa grupai un interesentiem skaidrot, kur muzejs atrodas? Kā lai cilvēki saprot iestādi, kuru nevar apciemot? Kā interesentam dot iespēju satikt muzeja darbiniekus, aprunāties par muzeja plāniem un darbību?
Tā 14 gadus pēc dibināšanas iekustinājām “Plānu B” – sākām apdzīvot publikai pieejamas telpas ar biroju un nelielu izstāžu zāli, lai būtu vieta, kur satikt mūsu apmeklētājus, rīkot pasākumus, rādīt aktuālo no darbības un krājuma – kamēr neesam vēl atraduši savu paliekošo “sapņu pili”.
Telpas atrodas Rīgas centrā, gājēju zonā Berga Bazārā. Šī ir atraktīva telpa ar vietu gan darbvietām, gan mazizmēra izstāžu zālei, kurā varam izstādīt nelielu izstādi vai informēt apmeklētājus par jaunumiem muzeja krājumā. Telpa ir pārveidojama un tajā ir bāriņš – tas ļauj rīkot mazus pasākumus un tikšanās. Lielie skatlogi un izdevīgais novietojums gādā par to, ka mūsu izstādes un pasākumi ir viegli ievērojami garāmgājējiem.
Pēc gada pagaidu telpu apdzīvošanas esam daudz iemācījušies un pielāgojuši muzeja darbību. Gandrīz ik nedēļu esam piedāvājuši sabiedrībai piedalīties kādā mūsu rīkotā pasākumā, gada gaitā esam sarīkojuši 36 pasākumus – lekcijas par diasporas tēmām, rokdarbnieku vakarus, krājuma apskates, dziesminieku un dziedāšanas vakarus, dzejas vakarus, izstāžu atklāšanas un informatīvas prezentācijas, pat grāmatu lasīšanas klubiņu un vienkāršus sabiedriskus draugu pasākumus. Viesu uzņemšanas nianses ir plašākas, nekā jautājums par to, ko vilkt kājās darba laikā! Gada laikā esam izmēģinājuši un pielāgojuši mazas, bet svarīgas detaļas apmeklējuma pieredzei – kā mūs atrast, kādam ir jābūt apgaismojumam, kā sarēķināt apmeklētāju skaitu, kādus atspirdzinājumus piedāvāt, kādos laikos cilvēkiem ir izdevīgi atnākt, un vēl. Mēs vēl mācāmies!
Ar pasākumu programmu testējam, kādas tēmas un darbības interesē sabiedrībai. Liela daļa no muzeja apmeklētājiem ir bijušie ārzemju latvieši, kuri tagad dzīvo Rīgā, un kuriem ir personīga pieredze šajās tēmas, ar kuru ir paši ar mieru dalīties. Paldies, mīļie draugi, par to, ka jūs regulāri nākat un atbalstiet muzeja darbību! Vasarā īpaši priecājāmies par apciemojumiem no ārzemēs dzīvojošiem viesiem, kuri daudzreiz nāca ar saviem dāvinājumiem krājumam un pieredzes stāstiem. Mums par laimi daļa no pasākuma apmeklētājiem ir arī Latvijas publika, kurus uzrunā pasākuma tēma, bet kuriem nav nekāda tieša saite ar ārzemju latviešiem. Vairāki šie apmeklētāji ir pievienojušies mūsu “regulāro” apmeklētāju pulkam, un ir iestājušies muzeja biedrībā vai pat piedāvājušies nākt talkā muzeja darbībā! Uz pasākumiem muzejā šogad ir atnākuši gandrīz 500 apmeklētāju!
Gads ir apritējis. Ražens gads. Ir ziema un man atkal kājās ir vilnas zeķes. Tikai tagad ir arī zābaki. Un mēs ar kolēģiem plānojam nākamās sezonas pasākumu programmu. Uz tikšanos!i
