Ideja par muzeju “Latvieši pasaulē” “izauga” no Amerikas Latviešu apvienības Mutvārdu vēstures projekta un manas piedalīšanās mutvārdu vēstures seminārā Norvēģijas emigrantu muzejā 2006. gadā.
Esmu dzimusi Latvijā, prāvesta Aleksandra Veinberga ģimenē, uzaugu bēgļu nometnēs Vācijā un Amerikas galvaspilsētā Vašingtonā. Tāpat kā daudzi imigrantu bērni, es dzīvoju divās valodās un kultūrās – skolā man bija amerikāņu pasaule, bet sabiedrībā un mājās – latviešu. Uzaugot Amerikā, es vienmēr izjutu, ka tā bija liela laime un privilēģija, ka man bija tādi latvieši, kur man bija draugi, kur vienmēr notika kaut kas interesants – mums bija tautas deju grupa, korītis, volejbola komanda, mēs rīkojām ballītes, braucām uz jaunatnes dienām citās pilsētās. Latviskais iesēdās mūsos ne tikai tādēļ, ka mēs jutām pienākumu palikt latviešiem, bet būt latvietim bija arī vienkārši daudz lielāks “kaifs” nekā tikai pie amerikāņu jauniešiem.
Bet darbs un mana profesija aizveda mani patālu no latviskās pasaules. Esmu neirobioloģe un biofiziķe, daudzus gadus mācīju šūnu bioloģiju Kornela (Cornell) universitātē, Itakā, Ņujorkas štata vidū. Pie latviešiem atgriezos vispirms bērnu dēļ, lai iedotu arī viņiem man tik tuvo latvisko pasauli.
1981. gadā es pirmo reizi apciemoju Latviju, satiku savus radus, iepazinos ar daudziem citiem cilvēkiem. Tas bija vienreizīgs pārdzīvojums – būt atkal Latvijā. Mani aizkusināja manu radu un cilvēku sirsnība, ieinteresētība, fascinēja skats padomju dzīvē un ikdienā, bet sāpināja skaudrā apziņa, cik gan dažādas ir bijušas mūsu dzīves vienā un otrā krastā pēdējos 37 gados un cik ļoti maz mēs viens par otru zinām.
Latvijas neatkarības kustība 80-to gadu beigās sacēla kājās ne tikai latviešus Latvijā, bet arī ārzemēs. Mani it sevišķi iedvesmoja Māras Zirnītes uzsāktais “Cilvēkarhīvs”, kura ietvaros viņa vāca dzīvesstāstus audio interviju formātā no visdažādākiem cilvēkiem. Es domāju, ka mums, trimdā, arī kaut kas tāds bija vajadzīgs, un iesaistījos dzīvesstāstu vākšanas organizēšanā un pēc apmācībām arī intervēšanā. Pēc Amerikas Latviešu apvienības (ALA) Kultūras nozares vadītājas lūguma es izveidoju ALA Mutvārdu vēstures projektu ar mērķi savākt un pievienot trimdinieku stāstus un pieredzi Latvijas vēsturei un sabiedriskai atmiņai. Bet, lai gan stāsti tika noguldīti un arī lietoti Nacionālajā Mutvārdu vēstures krātuvē, plašākai sabiedrībai tie palika nezināmi.
2006. gadā, piedaloties mutvārdu vēstures seminārā Norvēģijas Emigrantu muzejā, es aptvēru, ka tieši moderns, interaktīvs, iedvesmojošs muzejs būtu vislabākais veids, kā uzrunāt ne tikai latviešus Latvijā, bet arī mūsu pašu bērnus un mazbērnus par diasporas un izceļošanas vēstures tēmu. Kas mani pārliecināja, ka šī muzeja ideja nav tikai tāda plika vēja grābšana, bija Norvēģijas Emigrantu muzeja direktora Knuta Djupedāla informācija par veidiem, kā Norvēģija palīdz būvēt kultūras institūcijas postpadomju valstīs, dažreiz ar vērā ņemamiem līdzekļiem.
Sāku izklāsīt ideju dažādos forumos, meklēju sabiedrotos gan Latvijā, gan Amerikā. Jau Norvēģijas semināra laikā piebiedrojās Ints Dzelzgalvis; viņš ir turpinājis piestrādāt pie muzeja visus šos gadus. Sniedzu prezentācijas par ideju AABS kongresā, ALA kongresā un Kultūras forumā, 3×3 nometnēs, ALMA saietā. Latvijā uzrunājām Muzeju pārvaldes direktoru Jāni Garjāni, sākām meklēt muzeja mājvietu ārpus Rīgas, meklējām sabiedrotos pašvaldībās, runāju ar Okupācijas muzeja vadību, mums piebiedrojās mani dzīvesstāstu kolēģi. Trimdā reakcija bija gandrīz vienmēr atbalstoša un entuziastiska, Latvijā – kā nu kurā vietā.
Tikt pie muzeja vārda vien bija vesela sāga. Mana pirmā ideja, “Latvijas Emigrācijas muzejs”, nebija pieņemams trimdiniekiem, jo “Mēs neesam nekādi emigranti!”. Pēc tam nāca “Diasporas latviešu muzejs”. Tas savukārt nepatika Latvijas kolēģiem, jo tas izklausoties pēc slimības. Tam sekoja “Pasaules latviešu muzejs”, kas nepatika nevienam, jo “Vai tad mēs te, Latvijā, neesam pasaulē?” Beidzot, kad es viesojos Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Indulis Zvirgzdiņš ieminējās: “Kādēļ ne “Latvieši pasaulē”?” Nu, protams! Tā mēs tikām pie sava nosaukuma.
2007. gada 25. septembrī beidzot noturējām biedrības “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” dibināšanas sapulci. Esmu tagad vadījusi biedrības valdi 12 gadus, ar vienu pusgada pāŗtraukumu pa vidu. Lai gan vēl neesam tikuši līdz paliekama muzeja fiziskai ēkai, es esmu milzīgi lepna par mūsu paveikto – par jau savākto vērtīgo, unikālo krājumu, par talantīgo radošo komandu, par aizraujošām un informatīvām izstādēm, kas sāk ar individuālo stāstu kā atslēgu laikmetam un vēsturei, par iedvesmojošiem projektiem, par darbu ar skolēniem un jauniešiem, par mūsu sabiedrotajiem un atbalstītājiem, sākot jau ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, Amerikas Latviešu apvienību, PBLA un daudziem citiem.
Paldies visiem un paldies Jums par lasīšanu!
Maija Hinkle
Attēlā: Biedrība “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” tās dibināšanas dienā 2007. gada 25. septembrī.