Muzejs “Latvieši pasaulē” ir sācis darbu pie vērienīga projekta – pētīt saraksti starp Padomju Latviju un latviešiem trimdā laika posmā no 1944. līdz 1991. gadam. Projekts ir izpētes sākuma stadijā – šobrīd tiek šifrētas visas vēstules no šī laika posma, kas atrodas muzeja krājumā. Vēstuļu šifrēšanā strādā vairāki projekta darbinieki, ieskaitot muzeja ilggadējo atbalstītāju un biedri, savulaik arī lietvedi, Kristīni Jansoni.
Uzvelku siltu omes adīto kamzoli un sēžos pie datora, lai pāris stundas pārrakstītu ar roku rakstītās vēstules datorrakstā. Darbs ir smalks, prasa pacietību, acis “mežģās” no rokrakstiem. Garumzīmes pašai jāpiedomā. Dvēseli priecē dažādi vecvārdi, kā arī tēlaini izteicieni un dzejas fragmenti.
Padomju Latvijā dzīvojošie radi (tēvs un māsa) raksta vēstules Pēterim Jansonam uz Zviedriju. Pēteris Jansons (1922 – 2020) ir pazīstams kā viens no bezbailīgajiem laiviniekiem, kas Otrā pasaules kara nogalē šķērsoja Baltijas jūru, pārvedot bēgļus no Kurzemes piekrastes uz Gotlandes salu. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā ir vairāki Pētera Jansona dāvinājumi, ieskaitot jūrnieka cepuri, ko viņš vilka galvā katru reizi, kad šķērsoja Baltijas jūru 1944. – 1945. gadā, un šīs vēstules no tuviniekiem okupētajā Latvijā – divās resnās mapēs, kuras Jansons pats bija hronoloģiski sakārtojis. Jansons saņēma pirmo vēstuli no tēva, kurš atradās bēgļu gaitās Kurzemē 1945. gadā. Tad iestājās desmit gadu klusums. Sarakste atsākās 1955. gadā un ilga līdz 1966. gadam.
Vēstules tika rakstītas ar spalvas kātu un tinti tumšos vakaros vai naktī, kad bija iespēja nošķirties no mājiniekiem un tuviem nāburgiem un netraucēti notvert domas.
Vēstulēs aptverts samērā plašs tēmu loks – no pašbrūvēta alus darīšanas Mārtiņos līdz pat ziņām par kosmosā palaistu suni.
“Mīļo brālīt tik tiešām pasaule ir pārmainījusēs un laikam esam tuvu tam brīdim, ko sauc par pastara dienu! Uzlaida gaisā uz mēnesi, tam sekoja otris ar dzīvu suni iekšā, kurš tur nodzīvojis 14 dienas un vēl viens otrs jaunums par ko raksta. Žēl tik, ka viss ir tik īslaicīgs un iznīcība ir nepielūdzama, pie tam ne cerības uz “Noasa sķirstu” , kur paslēpties un visu noskatīties kā tas notiek un pārvēršas.” (LP2012.179.42)
Visbiežāk vēstules stāsta par attiecībām starp ģimenes locekļiem, retāk par smago ikdienas darbu vai nejēdzīgo valsts iekārtu. Kad šifrēju kādas citas Latvijā dzīvojošas ģimenes vēstules no 1948. gada, bija jūtama spēcīga vilšanās un nožēla par Latvijas teritorijā notiekošo, savukārt, 1958. gada vēstulēs noskaņojums ir mainījies, pārmetumi politiskajai iekārtai vairs neizskan, vēstuļu centrā ir personiskās problēmas.
1958. gada vēstulēs, kas sūtītas no Latvijas uz Zviedriju, tiek izteikta pateicība par atsūtītajām lietām un lūgumi atsūtīt jaunas nepieciešamās lietas. Radi lūdz atsūtīt medikamentus (kapseles galvassāpēm, asinspiedienam, māgai), drēbi apģērba šūšanai, dziju, gumijas zābakus, darbarīkus, bārdas nazīšus, modes žurnālus. Tiek lūgts sūtīt vērtīgas preces pārdošanai, kā arī izskan pasūtījumi no citiem pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, kolhoza priekšsēdētāja, kurš iekārojis jaunu uzvalku.
Uz Zviedriju no Latvijas sūta grāmatas, piemēram, “Ābeci”, A. Pumpura “Lāčplēsi”, V. Plūdoņa “Eža kažociņu”, J. Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, J. Hašeka “Šveika piedzīvojumus” un žurnālus “Dadzis”.
Vēstuļu saturs mēdz būt izklaidējošs, piemēram, šāda ziņa, ko tēvs raksta dēlam: “…par tavām vecām brūtēm nevaru neko pateikt, jo no Rīgas biju prom, un arī neesmu ticies, patam nezinu kur katra palikusi. Par to tu vari būt droš, nav neviena, kas tevi gaida. Vispār varu tev teikt, ir jau pulku kas pārmainījusies pa tiem laikiem kamēr tu esi prom.” (LP2012.179.64)
Māsa raksta brālim: “Lepnā māsīca Elvīra tirgojās uz tirgus ar puķītēm, Irma audzē sudrablapsas un Vilma viņai palīdz. Matildtantai jāgana kazas un jāauklē Irmai meita, kura gadījusies no svētā gara, bet kad kas vajadzīgs, tad ar moskviču atbrauc paciemoties dažas stundas un atkal prom.” (LP2012.179.44)
Jāpasmaida arī pie lūgumiem pasveicināt krustdēlu, kas dzīvo turpat kaimiņos. “Ja raksti savam krustdēlam, tad sadot viņam vēju, jo tas nedzird mani un netaupa savu veselību.” (LP2012.179.46)
Veselības problēmas ir aktualitāte visos laikos. “Tu raksti par slikto laiku un šaumīgo gripu (Zviedrijā). Arī pie mums (Latvijā) visu laiku bija lietains nepatīkams laiks, reti kad uzspīdēja saulīte un tā ļaunā gripa arī mūs spaida vēl. Mēs mājās un Emmas bērni tikām viegli cauri, bet Rīgā Skaidrītei gāja visgrūtāk, viņa pēc tam dabūja plaušu kasoni un bija jāved uz slimnīcu. Tagad ir atkal visi veseli, tikai Skaidrītei ir jāturpina ārstēties sanatorijā, jo radies labā pusē plaušu sabiezējums.” (1957. g. decembris, LP2012.179.42) Arī turpmākajā sarakstē bieži tiek pieminēts “trakais gripelis”, kas smagi ietekmējis vecāku veselību un spēkus.
Nobeigumā vēl kāds aktuāls citāts ar ilgošanos pēc socializācijas un klātienes komunikācijas: “Varbūt pienāks reiz diena, ko mēs visi tik ļoti vēlamies, kad varēsim viens otram personīgi roku spiest un savas sirdis izkratīt! “ (LP2012.179.24)
Kamzolis – biezs džemperis ar augstu apkakli; pulka – daudz; nāburgs – kaimiņš; kapseles – tabletes, kapsulas; māga – kuņģis.
Raksts tapis, izmantojot muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā esošās Pētera Jansona vēstules. Iekavās norādīti muzeja krājuma inventāra numuri. Vēstuļu fragmentos ir saglabāts vēstuļu autoru lietotais valodas lietojums un interpunkcija.