2020. gada janvārī “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centra” dibinātāja un valdes priekšsēde Maija Hinkle (dz. Veinberga) dāvināja muzeja krājumam pašas darināto Nīcas tautastērpu. Pirms tērpa pieņemšanas krājumā mums bija iespēja Maiju nofotografēt tautas tērpā. Kaut arī tas bija gatavots laikā, kad Maija bija pusaudze, tas joprojām izskatījās lieliski! Foto sesijas laikā Daugavas krastmalā ikvienam klātesošajam aizkustinājumu radīja doma, ka šis tērps, kas tika darināts ASV laikā, kad Latvijas neatkarība bija tāls sapnis, tagad ir “atgriezies” Tēvzemē!
Maija stāstīja:
Es izvēlējos darināt Nīcas tērpu kā pusaudze pēc tam, kad mēs ar ģimeni ieradāmies kā Otrā pasaules kara bēgļi ASV, Vašingtonas pilsētā 20. gadsimta 50. gadu sākumā. Lai dabūtu rakstus izšūšanai, es gāju uz ASV Kongresa bibliotēku, kur sēdēju pie Latvijas etnogrāfijas grāmatām, lai uzzīmētu rakstus uz rūtiņu papīra. Mamma man jau bija iemācījusi izšūt, kad dzīvojām bēgļu nometnēs Vācijā.
Audumu nopirku veikalā kopā ar mammiņu – blūze ir kokvilnas. Saktas ir Vašingtonā pasūtinātas. Es izrakstīju arī brunčus un ņieburu – pelēku ar Nīcas rakstiem – bet kad es vairs nedejoju tautas deju grupā, es to aizdevu vienai citai meitenei, un tagad es vairs nezinu, kur tas ir. Visu tērpu sašuva mamma – viņai bija šujmašīna, tā bija viena no pirmajām lietām, ko viņa nopirka, nonākot ASV. Diemžēl villaini nepaguvu pabeigt – tai viens gals ir, bet otra nav. Tas tādēļ, ka es aizgāju mācīties uz koledžu un man vairs nebija laika to izšūt. Dzīve iet uz priekšu, vai ne!?
Visbiežāk es vilku šo tērpu, kad uzstājos ar citiem Vašingtonas latviešu jauniešiem tautas deju ansamblī. Mums bija jādejo viskautkur. Es atceros vienu reizi, kad mums bija uzstāšanās Tautību festivālā Džordža Vašingtona universitātē. Es dejoju enerģiski, un mans vainags nolidoja ar lielu blīkšķi, jo tas bija liels un smags! Nākamā reizē, kas es dejoju garām, es to pacēlu un uzliku atkal galvā! Pēc tam visi žurnālisti bija ap mani: “Kas tas par kroni? No kurienes es esmu?” Viņiem ļoti interesēja. Latvieši atkal tika pie mazdrusciņ vārda un uzmanības avīzē. Agrāk vainagu lika uz pakauša. Tagad jāliek līdz ar matu līniju.Tautas tērps ir skaists un dziļš latviskās piederības simbols. Kad es uzvilku tērpu, es jutos lepna un priecīga ka esmu latviete, un ka varu savu latvisko piederību tik redzami parādīt. Es vilku tērpu ne tikai lai uzstātos sarīkojumos, bet arī patriotiskos pasākumos, kā, piemēram, 18. novembra svinībās. Šis ir vienīgais tautas tērps, kas man ir piederējis.