BĒGŠANA NO LATVIJAS: KURZEME – GOTLANDE, 1944. – 1945. GADS
Represijas, apcietināšanas un izsūtīšanas padomju okupācijas laikā 1940. – 1941. gadā dziļi satrieca daudzus Latvijas iedzīvotājus. 1944. gadā, tuvojoties Sarkanajai armijai, apmēram 180 000 (10%) Latvijas iedzīvotāju atstāja savas mājas un devās bēgļu gaitās, meklēdami glābiņu Rietumos.
Cilvēki, kuriem nebija iespēju aizbraukt ar vācu organizētajiem kuģiem, slēpās Kurzemes piekrastes mājās un mežos, cerēdami nokļūt Zviedrijā. Bēgļi devās uz Zviedriju gan privātās, gan Latvijas Centrālā padomes organizētās laivās. Šos braucienus atbalstīja Zviedrija un ASV. Ne visi braucieni bija veiksmīgi. Laivu vadītāji riskēja ar dzīvību, uz Gotlandes salu nogādājot vairāk nekā 4500 bēgļu.
“Latvieši pasaulē” muzeja krājumā glabājas priekšmeti, fotogrāfijas un intervijas par latviešu bēgļu gaitām Otrā pasaules kara laikā.
Inesas Osis kristību karote
Šī kristību karote ir gandrīz vienīgā lieta, ko Austra Amālija Osis varēja paņemt līdzi, bēgot no Latvijas 1944. gada novembrī.
Fricis Osis, Ventspils apriņķa Ventas pagasta “Ošu” māju saimnieks, apmaiņā pret pārtiku savai ģimenei bija sarunājis vietu bēgļu laivā. Taču laikā, kad pienāca Ošu ģimenes kārta doties ceļā, vācu varas iestādes Frici bija apcietinājušas, tādēļ viņš palika Latvijā. 1944. gada 10. novembrī Friča sieva Austra ar trīs maziem bērniem – Inesu, Sigurdu un Jāni, kopā ar citiem bēgļiem ar laivu “Centība” izbrauca no Jūrkalnes un tajā pašā dienā sasniedza Hervikenas (Herrvik) ostu Gotlandē.
Meita Inesa: “Mēs sēdējām visu nakti (krastā). Mēs visi bijām slapji kā žurkas. (..) Mūsu pekelītes palika krastā ar absolūti visu, kas paņemts līdzi. (..) Mēs zinājām, ka mums ir jāglābj dzīvība, itin nekas cits. Mēs tikām pāri – un slapji mēs bijām, un neēduši mēs bijām, un drēbes mums bija tikpat kā… Vismaz apavi bija.”
