BĒGŠANA NO LATVIJAS: KURZEME – GOTLANDE, 1944. – 1945. GADS
Otrā pasaules kara nogalē, 1944. gada rudenī, sākās slepena, bīstama un regulāra bēgļu pārvešana mazās zvejnieku laiviņās no Kurzemes piekrastes uz Gotlandes salu Zviedrijā. Laivu vadītāji bija jauni, bezbailīgi puiši, jūrskolas audzēkņi un zvejnieki, kas nebaidījās riskēt ar dzīvību. Vairāki pārcēlāji tika nodoti un pie Latvijas krastiem apcietināti. Laivas organizēja Latvijas Centrālā padome, no Zviedrijas puses to atbalstīja Rietumvalstu izlūkdienesti.
Cilvēki, kuri gribēja izbēgt no kara plosītās Latvijas un kuriem nebija iespējas doties projām ar vācu organizētajiem kuģiem, slēpās Kurzemes piekrastes mājās un mežos, gaidot laivu piebraukšanu, kas parasti notika naktī. Lai nokļūtu brīvajā zviedru zemē, laivas gaidīja daudz bēgļu, bet tikt projām laimējās tikai daļai.
Brauciens pāri jūrai ilga gandrīz diennakti, līdzi paņemtās mantas dažreiz bija jāmet pāri bortam, lai laivas svaru samazinātu. Ierodoties Gotlandē, bēgļus sagaidīja Zviedrijas iedzīvotāji, kuri rūpējās par cilvēku sākotnējo paēdināšanu un izguldīšanu vietējā skolas sporta zālē. Vēlāk bēgļi tika nosūtīti uz bēgļu nometnēm Zviedrijas iekšzemē.
Cepure, kuru valkāja Pēteris Jansons (1922 – 2020), ar zvejnieku laivu no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi vedot latviešu bēgļus 1944. gada nogalē.
Pēteris Jansons pabeidza Rīgas jūrskolu kā mašīnists. Lai izvairītos no iesaukšanas armijā, 1943. gada novembrī Pēteris kopā ar draugiem iekāpa zvejnieku laiviņā un pāri vētrainai jūrai devās no Kurzemes uz Gotlandi. Vēlāk Pēteris un citi puiši kļuva par pārcēlājiem, slepeni vedot latviešu bēgļus uz Zviedriju. Vairākas reizes Pētera vadītā laiva gandrīz nogrima, cilvēki izglābās, pateicoties kapteiņa ātriem lēmumiem un veiksmei. Pēteris atceras īpaši bīstamu braucienu:
Kad es apbraucu Kolkas ragam apkārt, pamanīju, ka ūdens līdz bortam vairs tikai divu centimetru attālumā, ka mēs nogrimsim. Ko tad es darīšu? Es jauns puika biju, man bija Gotlandē draudzene, man bija jātiek atpakaļ. … devu pavēli cilvēkiem ģērbties nost. Visus kažokus, manteļus ģērbt nost un mest jūrā. Un visus koferus, visas mantas pārbaudīt. Visu, kas vērtīgs, paturēt, pārējo visu – pāri. Tas palīdzēja.
Pēteris šķērsoja Baltijas jūru vismaz 28 reizes. Cepuri Pēteris vilka galvā katrā no šīm reizēm un domāja, ka tā bija viņa laimes nesēja.
Pēteris Jansons aizgāja mūžībā 97 gadu vecumā, 2020. gada maijā.
