IZCEĻOŠANAS VĒSTURE PRIEKŠMETU STĀSTOS
Muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā starp 19 800 priekšmetiem daudz ir tādu, kas pirms nokļūšanas muzejā ne tikai godam veikuši savu funkciju, bet, nodoti no paaudzes paaudzē, piedzīvojuši daudzus un dažādus vēsturiskus laikus, notikumus un dzīvesvietas. Muzejā “Latvieši pasaulē” glabātie priekšmeti atspoguļo latviešu izceļotāju stāstus un daudzveidīgos izceļošanas viļņus no 19. gadsimta līdz mūsdienām.
Muzejam “Latvieši pasaulē” allaž ir bijis svarīgs priekšmeta stāsts, kas atklāj, atgādina, pievērš uzmanību izceļošanas vēsturei un notikumiem. Muzeja krājumā ir priekšmeti – dzimtas relikvijas, kas paņemti līdzi kā piemiņa no mājām, dodoties bēgļu gaitās. Ir mantas, kas palīdzējušas izceļotājiem izdzīvot vai iedzīvoties jaunajā mājvietā kādā no pasaules valstīm. Ir lietas, kas kļuvušas par latviskās identitātes liecībām un spilgtiem atspulgiem ārpus Latvijas.
Šujmašīna, piederējusi Emīlijai Vītolai, izmantota “Akmeņlauku” mājās Lauru kolonijā Igaunijas Republikā, tad izsūtījumā Sibīrijā, vēlāk mājās Cēsīs.
Dāvinājis Dzidris Vītols.
Šujmašīna savulaik piederējusi Emīlijai Vītolai (1901 – 1982), dzimušai Bērziņai. Emīlija piedzima 1901. gadā latviešu zemnieku dibinātā kolonijā Lauros, Pleskavas guberņā, divpadsmit bērnu ģimenē. Kuplās Bērziņu ģimenes tēvs Dāvis bija turīgs lauksaimnieks, gandrīz 60 ha zemes īpašnieks, dzimis Blomē un 19. gadsimta 80. gados izceļojis no Smiltenes puses uz Lauriem. Kad Emīlija 1928. gadā izgāja pie vīra Jēkaba Vītola, šujmašīna tika saņemta kā kāzu dāvana. Pūrā uz “Akmeņlauku” mājām līdzi tika dotas arī divas govis un 3 ha zemes, saskaņā ar tolaik spēkā esošu likumu Igaunijas republikā. Emīlijas dēls Dzidris Vītols atceras: “Māte nebija šuvēja, viņa pašiem šuva to, ko ikdienā vajadzēja. Igaunijas laikā pirka no lieliem rituļiem metrus un pati šuva apakšbikses tēvam, man. Glaunākas drēbes šuva kaimiņos vecmeita Berta, tā parasti šuva kleitas mātei.”
Kad 1950. gada 27. maijā Vītolu ģimeni ar diviem dēliem – deviņpadsmitgadīgo Dzidri un sešgadīgo Gunāru – no Pečoru dzelzceļa stacijas izsūtīja uz Sibīriju, šujmašīna tika paņemta līdzi. 1968. gadā, atstājot izsūtījuma vietu, Emīlija mūža nogali pavadīja Latvijā, Cēsīs. Šujmašīna kopā ar citām sadzīves lietām konteinerī no Sibīrijas tika atvesta līdzi uz Vidzemi, Emīlijas senču zemi. Emīlijas dēls Dzidris Vītols atceras: “Mūs izsūtīja Vasarsvētku sestdienā, mammai palika maizīte, iejaukta abrā. No rīta bija piebraukuši, deva 45 minūtes laika, lai savāktu mantas. Paspēja šujmašīnu paņemt. Tēvs labāko uzvalku paņēma, māte dažas kleitas paņēma. Tēvs kā galdnieks paņēma rokas instrumentus, kas vērtīgāki bija, tie ļoti noderēja, kad dzīvojām taigā.”
