LATVIJA KABATĀ
Dažādos izceļošanas viļņos latvieši ņēmuši līdzi atšķirīgas lietas. Tomēr gandrīz vienmēr daudzi ir izvēlējušies likt koferī arī pilnīgi nepraktiskus un šķietami nevajadzīgus priekšmetus, kas kļuva par svarīgiem simboliem un deva spēku grūtos brīžos. Pat ja nebija iespējams paņemt līdzi tautastērpu vai smagas grāmatas, bieži vien kabatā nokļuva kāda neliela, bet emocionāli ļoti nozīmīga lietiņa. Sākuma gados šīs lietas palīdzēja izturēt un nesalūzt grūtībās, bet, iedzīvojoties mītņu zemēs, tās uzturēja saikni ar pagātni un senču zemi.
Mūsdienās, iespējams, vairs nav tik svarīgi ņemt līdzi lietas, kas simbolizē Latviju, jo tagad gandrīz katram, kurš vēlas, Latvija ir pieejama datorā. Internetā varam piekļūt gan pie mīļākajām dziesmām, gan skaistākajām ainavām, gan filmām un koncertiem. Un tomēr varbūt kabatā ir aizķēries kāds slepenais Latvijas talismans.
Vairāk personīgus stāstus par to, ko latviešu bēgļi ir sev ņēmuši līdzi, izbraucot no Latvijas II pasaules kara beigās ir aplūkojami izstādē un izlaušanās spēlē “Bēgļu gaitās”, kuru muzejs atvēra Vecrīgā Kalēju ielā 57 šī gada jūnijā. Apmeklējums pēc iepriekšējas pieteikšanās pa tālr. +371 26572789, skat. arī informāciju mājas lapā www.lapamuzejs.lv
Ērikas Gulbis šūtā kabatiņa
Ērika Gulbis uzšuva šo kabatiņu pirms došanās bēgļu gaitās 1944. gadā. Tajā viņa iešuva trīs monētas, pa vienai katram ģimenes loceklim: meitai Ilonai, mātei Paulīnei Austriņš un sev. Kabatiņā bija iešūts arī rupjmaizes gabaliņš – labklājības simbols. Kopš pirmās izbraukšanas dienas Ērika vienmēr nēsāja šo kabatiņu sev līdzi.
Gulbju ģimene nonāca Vācijā, kur vairākus gadus pavadīja bēgļu nometnēs, pirms atrada pastāvīgu patvērumu Brazīlijā, lielpilsētā Sanpaulu. Ērika sāka strādāt par apkopēju privātmājās, bet Ilona gāja skolā.
Ērika turpināja nēsāt līdzi kabatiņu ar maizīti un monētām. Kad 2011. gadā Ilona to uzdāvināja muzejam, no maizītes bija palikušas vien sīkas drupatiņas.
