MĀJĀS DARINĀTI TAUTASTĒRPI
Izceļojot no bēgļu nometnēm Eiropā 20. gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā un palēnām iedzīvojoties mītņu zemēs, daudzās latviešu mājās pašu rokām tika darināti tautastērpi. Mammas šuva tērpus saviem bērniem, meitenes – pašas sev un saviem draugiem deju kopās, koros. Trimdas sākuma gados bija grūtības ne tikai iegūt informāciju par tautastērpu darināšanu, bet arī atbilstošus materiālus. Ar radošu pieeju tika krāsoti audumi, gatavoti vainagi, izšūti krekli.
Šobrīd Latvijā populārā kustība “Katram savu tautastērpu” ir labi pazīstama ārzemju latviešu vidū. Tai ir vismaz 75 gadu sena vēsture, kad pēc Otrā pasaules kara latvieši kļuva par trimdiniekiem – daudziem no viņiem saikni ar zaudēto dzimteni palīdzēja uzturēt un saglabāt katram sava tautastērpa darināšana un valkāšana.
Šovasar Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir skatāma muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” izstāde “Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē”, kurā ir izstādīti 40 tautastērpi no visas pasaules. Šis – Dagmāres Grīsles Hilas darinātais tautastērps – ir saņemts kā dāvinājums izstādes laikā, 2023. gada jūlijā.
Dagmāra Grīsle Hila uzšuva šo tautastērpu savām meitām no materiāliem, kas 20. gadsimta 70. gados bija pieejami viņas dzīvesvietā, Jūdžīnas (Eugene) mazpilsētā Oregonā, ASV Rietumkrastā.
Dagmāra izvēlējās darināt Lielvārdes tērpu, jo tolaik veikalā bija iespējams iegādāties tērpam piemērotu rūtainu audumu. Kreklu viņa arī nopirka veikalā, bet krādziņas un aproču izšuvumus darināja pati. Jostu ar ziediem Dagmāra izveidoja no krāsainas austas lentes, kuru nopirka rokdarbu veikalā. Savukārt vainags tapis no elastīgas, rūpnieciski ražotas lentes, izgreznojot to ar pērlītēm.
Lielvārdes tautastērpu vispirms valkāja Elita, vēlāk – Marisa. Tērps tika vilkts, dodoties uz dažādiem pasākumiem, piemēram, baznīcas draudzes svētkiem 1971. gadā, latviešu dziesmu svētkiem Sietlā 1975. gadā, arī piedaloties vasaras bērnu nometnē “Mežotne”, ASV Rietumkrastā.
Marisa atceras: Augot trimdā (ASV), mūsu vecāki (kaut tēvs bija amerikānis) un vecvecāki ieaudzināja mums lepnumu un cieņu būt latviešiem. Mēs braucām divas stundas, lai apmeklētu lielāku sabiedrību un pasākumus Portlandē, Oregonā vai sešas stundas Sietlā, Vašingtonā, vai pat desmit stundas Sanfransisko, Kalifornijā! Piedalīties latviskā pasākumā ar tautastērpu – tas bija liels gods (un ir joprojām)! Septiņus gadus vecam bērnam tas bija neaprakstāms prieks, un tas tikai apstiprināja latvietību!
