LATVIETIS MEKLĒ LATVIETI
Latviešiem, kuri pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās, bija svarīgi saglabāt latviešu valodu un kultūru. Viņi jutās atbildīgi ne tikai par Latvijas neatkarības idejas uzturēšanu, bet arī par latvietības kopšanu savā ģimenē. Tas noteica daudzu trimdinieku dzīvesveidu.
Lai jauno paaudzi pieturētu pie latvietības, vecāki veda bērnus uz sestdienas skolām, latviešu vasaras nometnēm un vidusskolām, savās mājās piecieta trokšņainās jauniešu ballītes cerībā, ka varbūt jaunie cilvēki savas “otrās pusītes” meklēs un atradīs latviešu sabiedrībā. Sevišķi trimdas sākuma laikā vecākiem bija grūti pieņemt, ka viņu bērni apprecēsies ar cittautieti.
Laulības starp diviem latviešiem trimdā bija kā apsolījums, ka viņu ģimeniskā dzīve turpināsies tautiskā garā, kā arī jaunais pāris vieglāk iekļausies vietējā latviešu sabiedrības dzīvē.
Vecākās paaudzes cerības ne vienmēr piepildījās. Gadiem ejot, arvien biežāk dzīves draugs tika atrasts ārpus latviskās vides. Taču vienmēr bija arī tādi jaunie ļaudis, kuri kopdzīvei izvēlējās tautieti – kuram nevajadzēja skaidrot, kas ir pīrāgs, kāpēc jānēsā Nameja gredzens, kādēļ Jāņu naktī nedrīkst gulēt un kur zied visskaistākās papardes.
Ritas Rozenbergas un Jura Petričeka kāzu apsveikumi un telegrammas
Rita Rozenberga (1934-2010) un Juris Petričeks (1936-2022) apprecējās Bruklinā, ASV, 1961. gada 26. augustā. Abi dzimuši Latvijā, auguši bēgļu nometnēs Vācijā un vēlāk ar ģimenēm pārcēlušies uz ASV. Rita un Juris satikās, darbojoties latviešu sabiedrībā Ņujorkas štatā. Daudzos sirsnīgos kāzu apsveikumus no latviešu un amerikāņu draugiem un radiem Rita un Juris glabāja visu mūžu. Kāzu apsveikumi kā ģimenes relikvijas tika iepakotas līdzi, kad 2008. gadā Petričeki atgriezās Latvijā, apmetoties uz dzīvi Siguldā un Jura atjaunotajās ģimenes mājās “Sileniekos” Alūksnes novada Pededzes pagastā. Juris visa mūža garumā sauca Ritu par savu “Saulīti”.
