BĒGĻU BĒRNI
Dodoties bēgļu gaitās, kara laika apstākļos bērniem nebija iespējams kontrolēt un ietekmēt esošo situāciju. Pilnīgi pakļauti pieaugušo pasaulei, bērni kopā ar vecākiem, vecvecākiem, nereti nepilnā ģimenes sastāvā, atstāja savas mājas, pazīstamās vietas un cilvēkus. Izbraucot tika iepakots līdzi pats nepieciešamākais. Bērniem parasti bija iespēja paņemt līdzi tikai vienu savu spēlmantiņu, dažreiz arī nevienu…
Nonākot bēgļu nometnēs Vācijā, dzīve kļuva stabilāka, un bērni varēja atsākt mācības skolās un bērnudārzos, dzīvot ilgāku laiku vienā vietā, kur sadraudzējās ar citiem bēgļu bērniem, piedalījās pulciņos – skautos, tautas dejās un citās aktivitātēs.
Nometnēs bija iespēja iegūt arī citas rotaļlietas – tika darinātas tautiskās lelles, pārizdotas skaistās grāmatas latviešu valodā vai laistas klajā pavisam jaunas bērnu grāmatas, kuras tika iemīļotas un lasītas atkal un atkal. Mantiņas, paņemtas līdzi no Latvijas, kļuva ne tikai par mīļiem draugiem, bet arī par dzimtās zemes un mājas simboliem, tās tika glabātas kā lieli dārgumi daudzus gadus teju katrā izceļotāju ģimenē.
Vitauta un Daumanta Hāzneru lācīši, paņemti no Latvijas līdzi bēgļu gaitās 1944. gadā
Brāļi – piecgadīgais Vitauts un septiņgadīgais Daumants ar māti Elzu Hāzneru no Rīgas devās bēgļu gaitās 1944. gada septembrī. Līdzi viņiem bija savas vienīgās spēļmantiņas – mājās šūti lācīši.
Daumants Hāzners stāsta: “Cik atceros, lācīšiem vārdi nebija. Mēs arī ar brāli tos vienmēr turējām pie sevis, arī dodoties bēgļu gaitās. Laikam tikai ar ģimnāzijas sākumu tiem piegriezām mazāk vērības. Bet līdzi gan bija paņemti uz Ameriku. Tad mamma tos sāka glabāt, lai nepazūd…” 2021. gadā abu puišu māsīca Maira atrada lācīšus Vitauta Hāznera mājas bēniņos, kur tie bija rūpīgi iesaiņoti pārtikas plēvē un glabāti kopā ar lakatiņu, kuru Elza Hāznere bija vilkusi galvā, izbraucot no Latvijas.
