LAURU KOLONIJA
Igaunijas teritorijā, tikai 7 kilometrus no Latvijas robežas, Lauru kolonijas uzplaukuma laikā 20. gs. 30. gados dzīvoja vairāk nekā 2000 latviešu (visi Igaunijas pavalstnieki). Mūsdienās latviešu valoda tur skan reti, taču latviešu pēdas vēl samanāmas kapsētā un ēkās.
Lauru koloniju Pleskavas guberņā nodibināja latviešu izceļotāji no Vidzemes 19. gs. 60.gados. 1863. gadā Lauros dzīvojuši vismaz 367 latvieši. Jau 1867. gadā tie uzcēla skolas un lūgšanas namu, kas kļuva par kolonijas sabiedriskās dzīves centru.
Pēc Latvijas un Igaunijas valstu nodibināšanās Lauru koloniju sadalīja starp Igauniju (2/3) un Latviju (1/3 teritorijas, kur izveidojās Kacēnu pagasts, tagad – Kačanova). 20. gs. 20. gadu sākumā Lauru skolā mācības notika tikai igauņu valodā, taču no 1925. gada sāka darboties latviešu pamatskola.
20.gs. 30. gados Lauros pastāvēja apmēram 500 latviešu saimniecības. II Pasaules karā ciemu gandrīz pilnībā nopostīja. 1944. gadā Laurus iekļāva Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijā (tagad – Krievijas Federācijā).
Lauru iedzīvotāji smagi cieta no deportācijām gan 1940. – 1941. gadā, gan arī pēc II Pasaules kara. Tie, kuri pārdzīvoja izsūtījumu Sibīrijā, nedrīkstēja atgriezties iepriekšējā dzīves vietā, tādēļ daudzas ģimenes pēckara gados apmetās Latvijā un Igaunijā.
Lauru kolonistu pēcnācēji joprojām ik gadus jūlija otrajā svētdienā pulcējas kapu svētkos.
Lauru baznīcas ķieģelis (atvests uz Latviju 2017. gadā)
Par latviešu un igauņu kolonistu ziedojumiem celtā Lauru evaņģēliski luteriskā baznīca tika atvērta 1934. gadā. Tā tika sagrauta 1944. gadā apšaudes laikā. Kaut arī baznīca vairs nedarbojas, tā joprojām izskatās iespaidīgi un ir iekļauta Pleskavas apgabala tūrisma maršrutos. Visticamāk, tā nekad netiks atjaunota. Baznīcas būvē izmantoti ķieģeļi no Lauru latviešu kolonista Jāņa Ciemiņa ķieģeļu cepļa.
