KOPĪGI DARINĀTI TAUTASTĒRPI
Gandrīz katrā latvieša mājā ārpus Latvijas bija un ir vismaz viens tautastērps, kas tiek augstu godāts un cienīts – vai nu paņemts līdzi kā dzimtas relikvija no Latvijas, vai pašu gatavots, austs un šūdināts, vai varbūt pasūtināts pie kāda no daiļamatniekiem.
No 1945. līdz 1991. gadam trimdas latviešiem saikne ar Latviju bija ierobežota, bija retas iespējas pasūtīt tautastērpus no Latvijas. Zināšanas par tautastērpiem un to darināšanu balstījās bēgļu gaitās izvestās grāmatās, reizēm arī no Padomju Latvijas atsūtītos izdevumos. Lielu autoritāti trimdas sabiedrībā ieguva cilvēki, kuri bija mācījušies etnogrāfiju un rokdarbus Latvijā. Vairākās vietās pasaulē veidojās latviešu tautastērpu interesentu grupas, kuru dalībnieki kopīgi mācījās etnogrāfiju, apguva tautastērpu darināšanu un kopā gatavoja tērpus.
Šī cepuru veidne tiks izstādīta no 2023. gada 9. jūnija līdz 3. septembrim muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” izstādē “UZVILKT LATVIJU. Latvieša tautastērps pasaulē”, Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē. Izstādē būs aplūkojami 40 ārzemju latviešu tautastērpi un to valkātāju un darinātāju stāsti.
Toronto latviešu tautas deju kopa “Diždancis” Zigurda Miezīša vadībā lēma paši iemācīties darināt savus tautastērpus. Puiši tika aicināti gatavot Alsungas vīru tērpus, savukārt meitām tautastērpu darināšanā tika dota brīva izvēle. Tā deju kopas vīrieši paši darināja apkalumus, bet sievietes iemācījās aust pīnes, ko šūt gar brunču malām. Atzīstot E. Kivickas un A. Karnupa sagatavoto izdevumu “Novadu tērpi” par ļoti noderīgu informācijas avotu tautastērpu izgatavošanai, deju kopa “Dičdancis” to pārizdeva, grāmatu papildinot gan ar pievienotiem dziju krāsu paraugiem, gan ar fotogrāfijām, kurās paši dejotāji bija tautastērpu modeļi.
