VAI MANU PĒDĒJO PACIŅU SAŅĒMI?
Latvijā 20. gadsimtā, padomju okupācijas apstākļos, kara laikā izšķirtie radi un draugi varēja uzturēt kontaktus galvenokārt caur vēstulēm un citiem sūtījumiem. Gandrīz katram latvietim, kurš dzīvojis Padomju Latvijā, ir atmiņas par vēstulēm un pakām, ko sūtījuši “aizokeāna radi”. Apzinoties padomju režīma nelabvēlīgo attieksmi pret komunikāciju ar Rietumiem, pirmajos pēckara gados rakstiskā saziņa notika ļoti piesardzīgi, lai pēc iespējas mazāk atklātu cilvēku likteņus, atrašanās vietas vai saiknes ar vēstuļu autoriem. Vēlāk, kad sākās paciņu sūtīšana uz Latviju, to saturs daudziem padomju režīmā dzīvojošajiem palīdzēja pārdzīvot vai atvieglot grūtos materiālos apstākļos. No ārzemēm saņemto plaša patēriņa preču estētiskais izskats skaidri un uzskatāmi parādīja sociālisma un kapitālisma iekārtā tapušo ražojumu atšķirīgo kvalitāti, liekot aizdomāties par atšķirīgajiem ikdienas dzīves apstākļiem Padomju Latvijā un Rietumos.
Papīra lelles “Francie and Casey”.
Saņemtas dāvanā no radiem Kanādā 20. gadsimta 60. gados. Dainas Jāņkalnes dāvinājums.
Daina Jāņkalne un viņas māsīca Anita Čoka bērnībā saņēma šīs papīra lelles paciņā, kuru atsūtīja vecmātes māsa Austra Priedīte no Kanādas. Austra bija nonākusi Kanādā pēc aizbēgšanas no Latvijas Otrā pasaules kara laikā. Daina atceras: Manā bērnībā nebija Ziemassvētku, un nebija arī vecīša un dāvanu, bet šos maģiskos paciņu atsaiņošanas rituālus, kas notika pietiekami reti, es varu salīdzināt ar sajūtām, kādas nostāstos pārņem bērnus, gaidot Ziemsvētku brīnumu. Dainai lelles kļuva par brīvības un skaistuma simbolu: Mani Fransija un Keisija sajūsmināja… tās iemiesoja kādu citu realitāti, kurā nav komunālo dzīvokļu, bleķa vannu un sakrunkotu kokvilnas zeķbikšu. Tādas kleitas un tādas meitenes ar frizūrām padomju realitātē nebija! Šīs lellītes lielā mērā veidoja manu priekšstatu par to, kāda varētu izskatīties skaista dzīve.
Vairāk lasiet Dainas Jāņkalnes blogā.
