LATVIEŠU BAPTISTU JAUNIEŠI BRAZĪLIJĀ
Latviešu izceļošana uz Brazīliju sākās 19. gadsimta 90. gados. Pirmā kolonija Rio Nova (Rio Novo, tulkojumā: Jaunā upe) izveidojās Santa Katarinas štatā, Orleānas pilsētiņas tuvumā. Tās dibinātāji galvenokārt bija baptisti, kuri, sarakstoties ar ticības biedriem Latvijā, aicināja tos pārcelties uz Brazīliju. Ieceļotāju skaitam pieaugot, tie apmetās arvien plašākā apkaimē. Vienu no jaunajiem centriem nodēvēja par Rio Karlotu (Rio Carlota).
Kolonijas centrā atradās baptistu lūgšanas nams, kura paspārnē plauka rosīga sabiedriskā dzīve – skola, kori, stīgu orķestri un literāriskie pulciņi.
Jauniešiem, kuri ikdienā strādāja smagu fizisku darbu, nebija plašu iespēju satikties vienam ar otru, tādēļ viņi labprāt iesaistījās sabiedriskajās norisēs, ko stingri uzraudzīja baptistu draudzes vadība. Vēl 20.gadsimta sākumā draudzes vadoņi pasludināja, ka vijole (vēlāk – ģitāra) esot grēcīgs intruments, jo nākot no Velna. Kad kolonijā ieradās izglītotāki baptistu sludinātāji, tiem izdevās pārliecināt draudzi, ka vijoles un citu stīgu instrumentu skaņas ir Dievam tīkamas. Līdz ar to uzplauka kolonijas muzikālā dzīve un citas aktivitātes.
Ar laiku daudzi jaunieši darba meklējumos pārcēlās uz lielākiem centriem. Liela daļa apmetās San Paulo pilsētā vai arī kādā latviešu kolonijā, kur bija iespējams piedalīties latviešu baptistu draudžu darbībā un sabiedriskajā dzīvē.
Literāriskais mēnešraksts, izdots Rio Karlotā, Brazīlijā.
Izdevējs – Rio Karlotas baptistu stīgu kora biedrība, 1925. gada februārī.
Muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā ir atrodami priekšmeti, kas atklāj, ka latvieši visos laikos ir baidījušies un centušies pasargāties no lipīgām slimībām. Rio Karlotas jauniešu 20. gadsimta 20. gados ar roku rakstītajā mēnešrakstā lasāms rakstiņš “Slimību kongress”, kurā atmaskots lipīgo slimību visnāvējošākais sabiedrotais.
Slimibu kongres.
Slimibas reiz sapulcejas uz kongresu un sāka spriest ka priekšsedetaja amats jadod wis ieverojamakai slimibai. Wairakas kandidates tika uzstāditas un ari atmestas. Wisvairak balsu dabuja dažādas leelas slimibas – dilons – difterits – malarija un vēl daudz citas bet tomēr nevienai no viņām nebija balsu vairums. Beidzot kad viņas nevareja nekada padoma atrast tad sedes zāle ienaca kāds mēteli ietinies svešinieks un nosedas ne varda nesacijis. Tomēr jau pec maza brīža no mutes mute gāja apkart valodas, ka ienakušo svešinieku saucot par “Wienaldzibu”. Der ari mums ikvienam pārdomat vai ari pie mums šis viesis ne-ieņem lidzi dalibu. Lai katris viens labi pārdomaj vai nav šim viesim draugs ko sauc par “Wienaldzibu”. R.K.L.
