Lietas no mājām
Šoruden aprit 80 gadi kopš Otrā pasaules kara laikā – 1944. gadā – simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, lai glābtos no kara briesmām un atkārtotas padomju okupācijas. Tuvojoties frontei, bēgļiem vajadzēja īsā laikā sapakot nepieciešamo un doties prom – zirgu pajūgos, kājām, vilcienos un automašīnās, mazās zvejnieku laivās un lielos evakuācijas kuģos. Bēgļu gaitās cilvēki piedzīvoja bumbošanas, viņiem bija jāguļ šķūņos, mežos, svešās mājās, vilcienu vagonos.
Ja bēgšanas laikā līdzpaņemtās lietas netika salauztas vai pazaudētas, tās tika lietotas daudzkārt, un dažādos veidos – segas kļuva par pagaidu sienām barakās, sudraba karotes par valūtu, koferi par bērnu gultiņām.
Vēlāk, bēgļiem nonākot jaunajās mītņu zemēs, šīs mantas – parasti praktiskas un nolietotas – ieguva simbolisku nozīmi. Tās atgādināja mājas, ģimeni, tēvzemi – vienīgās lietas, kas saglabājušās no “iepriekšējās” dzīves, kurā vairs nebija iespējams atgriezties.
Muzejs “Latvieši pasaulē” krāj Otrā pasaules kara bēgļu izceļošanas stāstus un priekšmetus, kas bijuši bēgļu gaitu liecinieki. Pieminot bēgļu gaitu sākumu pirms 80 gadiem, 2024. gada rudenī “Mēneša priekšmeta” stendā muzejs piedāvā iepazīt muzeja krājuma priekšmetus, kuri atspoguļo šo pieredzi.
1944. gada rudenī Dzintaru ģimene – Fricis un Emīlija ar meitām Ainu un Ilgu – izbrauca no savām mājām Dundagas “Dzintaros”, iepakojot līdzi šo krūzi. Dzintaru ģimene nonāca vācu okupētajā Polijā un vēlāk Čehijā, kur uz laiku apmetās pilsētiņā Herschberg am See. Kad tuvojās kara beigas, Dzintaru ģimeni apsteidza padomju kara fronte. Kā daudziem citiem bēgļiem, viņiem neizdevās pārbēgt uz Rietumu sabiedroto okupētajām teritorijām, un viņi bija spiesti atgriezties Latvijā. Kopā ar citiem latviešiem viņi brauca lopu vagonā, kas pirms došanās Baltijas virzienā lēnām virzījās cauri Austrijai, Ungārijai, Rumānijai un Ukrainai. Okupētajā Latvijā Dzintaru ģimene nonāca 1946. gadā pēc grūta un gara ceļojuma. Viņi atgriezās savās mājās Dundagā.
