Lietas no mājām
Šoruden aprit 80 gadi kopš Otrā pasaules kara laikā – 1944. gadā – simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, lai glābtos no kara briesmām un atkārtotas padomju okupācijas. Tuvojoties frontei, bēgļiem vajadzēja īsā laikā sapakot nepieciešamo un doties prom – zirgu pajūgos, kājām, vilcienos un automašīnās, mazās zvejnieku laivās un lielos evakuācijas kuģos. Bēgļu gaitās cilvēki piedzīvoja bumbošanas, viņiem bija jāguļ šķūņos, mežos, svešās mājās, vilcienu vagonos.
Ja bēgšanas laikā līdzpaņemtās lietas netika salauztas vai pazaudētas, tās tika lietotas daudzkārt, un dažādos veidos – segas kļuva par pagaidu sienām barakās, sudraba karotes par valūtu, koferi par bērnu gultiņām.
Vēlāk, bēgļiem nonākot jaunajās mītņu zemēs, šīs mantas – parasti praktiskas un nolietotas – ieguva simbolisku nozīmi. Tās atgādināja mājas, ģimeni, tēvzemi – vienīgās lietas, kas saglabājušās no “iepriekšējās” dzīves, kurā vairs nebija iespējams atgriezties.
Muzejs “Latvieši pasaulē” krāj Otrā pasaules kara bēgļu izceļošanas stāstus un priekšmetus, kas bijuši bēgļu gaitu liecinieki. Pieminot bēgļu gaitu sākumu pirms 80 gadiem, 2024. gada rudenī “Mēneša priekšmeta” stendā muzejs piedāvā iepazīt muzeja krājuma priekšmetus, kuri atspoguļo šo pieredzi.
1944. gada rudenī Liepiņu ģimene – Kārlis un Marija, ar dēliem Orestu un Egīlu – izbrauca no Latvijas ar evakuācijas kuģi “Bremerhaven”. Viņi nonāca tobrīd Vācijas okupētajā Dancigā (šodien – Gdanska, Polijā). Viņu līdzpaņemto mantu vidū bija šīs kodola ziepes. Nākamajos gados tās kopā ar Liepiņu ģimeni pasažieru un preču vilcienos apceļoja Vāciju, pārvācoties no vienas vietas uz otru un nonākot vairākās bēgļu nometnēs. Nezināmu iemeslu pēc ziepes nekad netika izmantotas. 1951. gadā Liepiņu ģimene tās atkal iepakoja, lai Bremerhāfenā kāptu uz kuģa un dotos uz ASV. Tur viņi apmetās Liberty, Ņujorkas štatā. Ziepes tika saglabātas līdz 2022. gadam, kad Egils lēma tās dāvināt muzejam.