Māte, mājas, maize
Rupjmaize latvietim ir dziļi simbolisks ēdiens. Agrāk tā tikusi cepta katrās lauku mājās un kalpojusi kā latvieša ēdienkartes pamats, tā ņemta līdzi bēgļu gaitās un citos ceļos, ne tikai sniedzot spēcinošu un veselīgu ēdienu, bet arī iemiesojot saikni ar savu zemi, mājām, mīļiem cilvēkiem un vietām.
Latvieši ārzemēs vienmēr ir atraduši veidus, kā cept latvisku maizi, pat tādos apstākļos, kur izejvielas nav pieejamas. Piemēram, Brazīlijā rudzu miltu trūkuma dēļ kombinēja kviešu sēnalas, kukurūzas miltus, niedru sīrupu un citas izejvielas, lai darinātu maizi, kura pēc faktūras un garšas līdzinās Latvijas maizei. Citur ieraugs ir iegūts, izmērcējot no Latvijas līdzpaņemtu maizes doniņu. Latviešu maizes cepējas pasaulē nereti maizi cep ne tikai savas ģimenes lietošanai, bet arī dala vai pārdod citiem latviešiem savā apkārtnē. Laimīgs ir tas latvietis, kurš dzīvo pilsētā, kur ir importa preču veikals, kas piedāvā arī Latvijas maizi.
Muzejs “Latvieši pasaulē” aktīvi vāc stāstus un priekšmetus, kas saistās ar latviešu maizes cepšanu un ēšanu ārpus Latvijas.
Liepājas rokdarbu skolotājs Rudolfs Fridrihs Grava šo maizes šķīvi darināja 1929. gadā kā kāzu gadadienas dāvanu savai sievai Irmai Gravai (dz. Mindenbergs).
Irma un Rudolfs šķīvi paņēma līdzi, kad ar četriem jaunākajiem bērniem devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, ar evakuācijas kuģi izbraucot no Liepājas. Vēlāk viņi šo šķīvi iepakoja bagāžā, pārceļoties no bēgļu nometnes Vācijā uz jauno mītnes zemi ASV.
Nonākot Baltimorā ASV, maizes šķīvis bija noderīgs – domājams, ka tas daudzus gadus Gravu daudzbērnu ģimenes mājās kalpojis gan kā maizes šķīvis, gan kā mīļa piemiņa par kāzām tēvzemē.
