Vācbaltiešu izceļošana
1939. gadā Latvijā bija apmēram 60 000 vācbaltiešu, kuru senči Latvijas teritorijā bija dzīvojuši gadu simteņiem ilgi. Tajā laikā vācieši bija trešā lielākā etniskā minoritāte Latvijā. Pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas, kas paredzēja Baltijas valstu nonākšanu PSRS pārziņā, Vācijas politika tika vērsta uz vācbaltiešu pārvietošanu. 1939. gada 6. oktobrī Hitlers savā runā aicināja citās valstīs dzīvojošos etniskos vāciešus pārcelties uz Vāciju.
Latvijā dzīvojošie vācbaltieši aktīvi atsaucās šim uzsaukumam, arī Ulmaņa valdība viņu izceļošanu veicināja. Izceļošana notika pa jūras ceļu no Rīgas, Liepājas un Ventspils ostām. Pirmais kuģis ar vācbaltiešu izceļotājiem devās prom no Rīgas jau oktobra beigās. Līdz 1940. gada pavasarim no Latvijas izbrauca apmēram 50 000 vācbaltiešu. Pirms aizbraukšanas vācbaltiešiem bija jāatsakās no Latvijas pavalstniecības. Liela daļa no viņiem sākotnēji tika izmitināti Poznaņā – Polijas daļā, kuru bija okupējis Vācijas karaspēks. Otrā pasaules kara beigās vācbaltieši pārvietojās tālāk uz rietumiem, un lielākā daļa no viņiem apmetās uz dzīvi Vācijā.
Vācbaltiete Karina Millere (Karin Möller, 1921-2023) ar ģimeni izbrauca no Latvijas 1939. gadā. Tad Karinai bija astoņpadsmit gadi. Milleru ģimenei bija piederējis dzīvoklis Rīgā un māja Slokā, kur viņi dzīvoja vasarās. Aizbraucot no Latvijas, Milleri no mājām paņēma līdzi dažādas lietas, tostarp pat dažas mēbeles.
Sākumā Milleru ģimene tika izmitināta Polijā; vēlāk no turienes nācās bēgt, jo tuvojās Padomju Savienības karaspēks. Daudzas no Latvijas līdzpaņemtās mantas tika atstātas tur. Vienīgais priekšmets, kas Karinai palika kā īpaša piemiņa no dzīves Latvijā, bija porcelāna pīlīte. Tā kļuva par simbolu Karinas saiknei ar Latviju – viņa savu “Latvijas pīlīti” katru dienu noglaudīja un sveicināja. Karina atceras: “Mans mīlulīts! Kā bērns es jau vienmēr tā [sacīju]: “Komm hier, mein kleines pīlīt! (Nāc šurp, manu mazo pīlīt!)” Mums bija mahagonija kumode, un uz tās pīlīte stāvēja. Kad mēs atstājām Latviju, es skatījos – nē, es nevaru! To es ņemšu līdzi, lai nepaliek!”
