Līdz šim “Latvieši pasaulē” muzeja krājumā ir savākts liels daudzums materiālu, kas atspoguļo indivīdu pārdzīvojumus, atstājot tēvzemi Otrā Pasaules kara laikā, bēgļu gaitās un nometnēs, taču trūkst priekšmetu, kas stāstītu par latviešiem, kuri pēc DP nometnēs pavadītā laika palika Eiropā. Rezultātā Eiropas latviešu trimdas paaudzes apzināšanu esam uzsākuši Lielbritānijā – vienā no pirmajām valstīm, kas sāka uzņemt latviešu bēgļus.
No 2016. gada 29. oktobra līdz 13. novembrim muzeja “Latvieši pasaulē” pārstāves Marianna Auliciema un Arta Savdona apmeklēja tautiešus Londonā, Anglijas vidienē, Līdsā un Bradfordā, ierakstīdamas stāstus, vākdamas priekšmetus un fotogrāfijas muzeja krājumam. Ekspedīciju finansiāli atbalstīja Latvijas vēstniecība Lielbritānijā.
Īpašas tēmas, par ko muzeja pārstāves interesējās, bija latviešu darba un dzīves apstākļi tūliņ pēc iebraukšanas Anglijā – pirmās valdības nozīmētās darbavietas (raktuvēs, austuvēs, slimnīcās, lauksaimniecībā utt.), Lielbritānijas latviešu dalība demonstrācijās u. c. publiskās akcijās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Protams, šīs tēmas nav iespējams izprast bez pieskaršanās citām tēmām – bēgļu gaitas, ierašanās Anglijā, latviešu organizāciju dibināšana un darbība, kultūras un sporta nodarbības utt. Intervijās arī tika ietverti jautājumi par latviešu identitāti un piederības apziņu – meklējot atbildes uz šķietami neatbildamo jautājumu: ko nozīmē būt latvietim, vairākās paaudzēs dzīvojot ārpus tēvzemes?
Lielbritānijā pavadītais laiks bija ļoti vērtīgs – ekspedīcijas laikā tika ierakstīta 31 intervija, saņemti dāvinājumi no 12 dāvinātājiem (162 vienības, no tām: 60 priekšmeti un personīgie dokumenti muzeja krājumam; 78 oriģinālas vēsturiskas fotogrāfijas; 24 izdevumi muzeja bibliotēkai), atlasīti un pārfotografētas aptuveni 1000 vēsturiskas fotogrāfijas.
Ekspedīcijas laikā tās dalībniecēm bija vienreizēja iespēja satikt bijušos leģionārus, kuri vēl varēja pastāstīt par kara laika pārbaudījumiem un likteņiem pēckara laikā. Arnolds Dumpis Bradfordā uzdāvināja muzejam īpašus “plinšu” jeb ieroču vārdus, kurus uz lapiņām uzrakstīja viņa māte un krustmāte, lai paglābtu Arnoldu no ievainojumiem un nāves. Iespējams, tieši šie mīlestībā un sirdssāpēs rakstītie vārdi nosargāja Arnoldu kara briesmās, gūstā un smagajā darbā Anglijas ogļraktuvēs, ļaujot sasniegt cienījamu vecumu.
Arī profesors Reinhards Vītols Notinghemā sīki aprakstīja savu pirmo darbu ogļu raktuvēs – par nospiedošo tumsu, putekļiem, klaustrofobiju un bīstamajiem gāzes izplūdumiem, garajām darba stundām un smago fizisko darbu, kas bija jāveic, tupot uz ceļiem. Vītola kunga stāsts atklāja jauna vīrieša pārdzīvojumus, viņam kā bēglim ierodoties svešajā zemē, un laimes izjūtu, kad pēc daudziem dažādās nometnēs nodzīvotiem gadiem (gūstā, DP nometnēs, Anglijas imigrantu nometnēs) viņam bija iespējams dzīvot pie viesmīlīgas angļu ģimenes. Viņš atcerējās, ka visi latviešu puiši par pirmo grūti nopelnīto algu nopirka jaunus uzvalkus.
Savukārt Londonā sastaptais Jānis Daugulis tika iesaukts gaisa izpalīgos 16 gadu vecumā. Nonācis Lielbritānijā, viņš strādāja lauksaimniecībā. Dauguļa kungs muzejam uzdāvināja paštaisītu šaha dēlīti ar Lielbritānijā pirktiem šaha kauliņiem, kas piedzīvojis daudzas spēles imigrantu nometnē.
Zigrīda Daškevica (Londonā) uzdāvināja muzejam vairākus priekšmetus, kas palīdz izprast viņas pieredzi, iejūtoties Anglijas dzīvē. Piemēram, arfas stīgas, palikušas pāri no 1947. gadā uz nomaksu pirktā instrumenta, kas palīdzēja tikt pāri pārdzīvojumiem pirmajā darbavietā – psihiatriskajā slimnīcā Dartfordā. Pēc garajām apkopējas darba stundām mazajā slimnīcas darbinieces istabiņā viņa vingrinājās arfas spēlē. Savukārt Z. Daškevicas dāvinātā rakstāmmašīna ar latviešu burtiem palīdz saprast apstākļus, kādos latvieši veidoja un uzturēja savu kultūras telpu ārpus Latvijas. Z. Daškevica vairākus gadus darbojās pie Dziesmu svētku “Vadoņa” izdošanas, kur viņas uzdevums bija katrā rakstā ar roku iezīmēt garum- un mīkstinājuma zīmes, jo nebija iespēju tās iespiest ar tehniku. 1980. gados viesi no Latvijas viņai atveda pirmskara Latvijas laika rakstāmmašīnu, kas ļoti atvieglināja darbu redakcijā.
Ekspedīcijas laikā muzeja pētnieces apmeklēja vairākas vietas, kas cieši saistītas ar Lielbritānijas latviešu sabiedrību: latviešu kapsētu Brukvudā, Lielbritānijas Latviešu Dokumentācijas centru “Straumēnos”, “Daugavas Vanagu” mītnes Londonā un Bradfordā.
Lofborā, kur muzeja pārstāves Rodžera Smita (Roger Smith) un Ineses Auziņas Smith mājās, viņas ar prieku piedalījās valodas pulciņā, apbrīnodamas latviešu dāmas, kuras saviesīgā gaisotnē regulāri pulcējas, lai kopīgi apspriestu latviešu gramatikas tēmas un trenētu valodas spējas, rakstot diktātus. Pārsteidzoši patīkama nodarbība! Valodas pulciņā tika satikta Smuidrīte Mūrnieks, kura tika intervēta par viņas ģimenes iebraukšanu Anglijā un smago darbu tekstilrūpnīcās Ziemeļanglijas pilsētiņā “Todmorden”. Smuidrīte, apmeklējot angļu skolu, ātri vien sadraudzējās ar vietējām meitenītēm, kuras sajūsminātas nāca uz viņas mājām ēst Skaidrītes vecmāmiņas izcepto rupjmaizi. Smuidrīte vairākus gadus bija saimniece Lielbritānijas Daugavas Vanagu īpašumā, Rovfantas muižā. Tā bija viena no vairākām angļu muižām, kuras pēc kara iegādājās latvieši, lai vecākā paaudze varētu pavadīt vecumdienas kopīgā gaisotnē.
Šīs muižas, kas atradās dažādās Anglijas vietās – Mūsmājas, Almēlija, Rovfanta, Straumēni – bija latviešu kultūras centri un sabiedrības pulcēšanās vietas, tur rīkoja kopīgus gadskārtu svētkus. Daudzi intervētie Lielbritānijas latvieši kavējās bērnības atmiņās par skaistajām muižās pavadītajām vasarās nometnēm. Tagad no šīs “zelta ēras” palikusi tikai viena muiža – Straumēni, kas tagad pārtaisīta par luksusa viesnīcu. Pārējie īpašumi pārdoti latviešu trimdas sabiedrības sarukšanas dēļ.
Kaut arī šī ekspedīcijas mērķis bija dokumentēt un vākt materiālus muzeja krājumam par trimdas paaudzi Lielbritānijā un viņu pēctečiem, tās laikā muzeja pētnieces sastapās arī ar mūsdienu izbraucējiem no Latvijas. Ziemeļanglijā viņas piedalījās latviešu tautas deju kopas “Kamoliņš” 66 gadu svinībās, kur ne tikai vēroja mūsdienu Lielbritānijas latviešu tradīcijas, bet arī dalījās kopā būšanas priekā. Tur varēja redzēt pozitīvu un iedvesmojošu piemēru, kā Bradfordas un Līdsas trimdas paaudze kopā ar jaunlaiku ieceļotājiem ir spējuši apvienoties spēcīgā un dzīvespriecīgā sabiedrībā.
Jauno izceļotāju kopienas dokumentēšanu tika uzsākta, intervējot vienu ģimeni, kuras trīs paaudzes dzīvo Līdsā. No Ērgļiem izceļojušie Matīss Polis, viņa māte Dace un vecmāmiņa Veneranda stāstīja, ka iemesls pamest Latviju bijis bezdarbs. 2006. gadā Dace caur privātu aģentūru sabūja darbu viesnīcā Līdsā. Pēc dažiem gadiem viņai sekojis dēls Matīss, kurš šobrīd jau kļuvis par Līdsas viesnīcas menedžeri. Nesen uz Lielbritāniju pārvākusies arī vecmāmiņa Veneranda Bite. Dacei un Venerandai ikdienā nav vajadzības pēc dziļām angļu valodas zināšanām – darbā Dace ar kolēģēm var sazināties krieviski, bet sarežģītākos gadījumos ar tulkošanu palīdz Matīss. Veneranda un Dace vakaros skatās Latvijas televīziju un ļoti dzīvo līdzi notikumiem tēvzemē. Pēc Daces aiziešanas pensijā abas domā pārvākties atpakaļ uz Latviju. Veneranda intervijā sevišķi uzsvēra, cik ļoti viņai pietrūkst Latvijas skaistās dabas, par kuru skaistākas nav nekur citur pasaulē.
Rakstā aprakstīta tikai neliela daļa no piedzīvotā, pieminēti tikai daži no satiktajiem cilvēkiem un dzirdētiem stāstiem. Ekspedīcijas dalībnieces bija aizkustinātas un iepriecinātas par Lielbritānijas latviešu laipnību, viesmīlību un atvērtību, uzņemot viņas savās mājās, stāstot stāstus un ļaujot apskatīt pagātnes liecības.
Muzeja darbs pie Lielbritānijas latviešu vēstures izpētes ir tikai nupat sācies! Ekspedīcijā ievāktais materiāls tagad ir pārvests uz “Latvieši pasaulē” krātuvi Rīgā un pamazām tiek kārtots un ievietots muzeja dokumentācijas sistēmā. Sākusies interviju atšifrēšana, dāvinātie priekšmeti, fotogrāfijas un dokumenti laika gaitā būs aplūkojami interneta datubāzēs, daļa tiks izmantoti muzeja izstādēs un publikācijās. Latvijas Nacionālā Padome Lielbritānijā ir apsolījusi finansiālu atbalstu vēsturiskā materiāla apstrādei, par ko jau iepriekš pateicamies.
Izsakām visdziļāko un sirsnīgāko pateicību visiem stāstniekiem un dāvinātājiem! Īpašs un sirsnīgs paldies tiem, kuri palīdzēja ekspedīcijas organizēšanā, vadāšanā un izmitināšanā: Paulīnei Buchanan, Aivaram Sinkam, Inesei Auziņai – Smith, Mārim Pūlim, Vinetai Zālītei, Maijai Lenik, un Daugavas Vanagi Lielbritānijā. Bez jums ekspedīcija nebūtu iespējama!
