Karā 16 gadu vecumā
Jāņa Dauguļa (1927) atmiņas par kara gaitām Vācijas armijas gaisa spēka izpalīgos šķiet kā sižeti no filmas, kurā jauns puisis cīnās par izdzīvošanu. Kad Jānis sniedza interviju savās mājās Gildfordā netālu no Londonas, viņam bija 89 gadi. 16 gadu vecumā piedzīvoto viņš atcerējās kā spilgtu epizožu virkni.
Saimniecībā bija viss kaut kas
Jānis uzauga Viļķenē, Vidzemē, kur viņa tēvs bija saņēmis zemi par piedalīšanos pirmajā pasaules karā (Danute – var pieņemt, ka viņš bija strēlnieks. Jā?). Jānis skolā gāja Duntes skolā: Es jau tik tāds puika biju Latvijā. Viļķenietis. Tur manam tēvam bija saimniecība, tur viss kaut kas bija – labība, kartupeļi, govis, aitas, cūkas, vistas, zosis, tītar – viss kas!
Mēs dzīvojām Viļķenes muižā. Nebija tālu no tās saimniecības. Mēs paši vēl nebijām pabeiguši māju uzbūvēt, bet bija paredzēts to saukt “Dauguļi”. Viss, kā saka, tika izjaukts.
Papīros biju brīvprātīgais
1944. gada vasarā Vācijas okupācijas vara iesauca nepilngadīgus latviešu jauniešus Vācijas armijas palīgdienestā – Gaisa spēku izpalīgos. Iesaukts tika arī Jānis, kuram tobrīd bija 16 gadi.
Tad nāca karš, un 44. gadā mani paņēma Ādolfs. Tajā laikā es dzīvoju pie Duntes pagasta vecākā. Es viņam rādu iesaukšanas zīmi, un viņš teica – tu gribi iet? Es saku – nē, es negribu iet! Viņš saka – nu tad nesaki neko. Tad vēlāk pienāca otra vēstule, un tad vēl piedraudēts – vai nu iet tur, vai uz darba nometni jeb cietumā. Es rādu pagasta vecākam, un viņš saka – nu jāiet, nu vairāk nevar.
Papīros visur bija ierakstīts, ka es biju brīvprātīgais. Un tā aizgāju – uz Limbažiem un tad uz Rīgu. Un Rīgā, Strēlnieku ielā – tur mūs apģērba formās. Un es un vēl viens, mēs kā laucinieki saģērbāmies un pie spoguļa skatījāmies, kā izskatās. Un tie pārējie visi bija ātri saģērbušies, viņus jau aizveda projām. Bija paredzēts braukt uz Ķegumu. Mēs divi palikām. Un tie, kas aizbrauca uz Ķegumu … es dzirdēju, ka visi bija izbumboti. Cik vēl palika no tiem, es nezinu.
Tie visi mira, kas tika tajā bunkurā
Mēs skaitījāmies kā vācu 35. divīzija. Mūs nolika Mazā Nometņu ielā, kur bija kazarmas. Tur mūs drusciņ arī trenēja – pa ielām soļojām un tā. Nekas prātīgs jau nebija. Visvairāk mūs trenēja šaut ar tiem četrstobriem. Nebija ļoti ilgi, un tad mūs tur izbumboja. Vakarā nāca uzlidojums, un mēs skrējām uz bunkuru. Bet es netiku tik tālu. Tie pārējie, tika iekšā. Tur bija kā rati pagalmā, es pagāju zem tiem ratiem. Un ja es būtu ticis iekšā bunkurā, tad es ar’ būtu beigts. Tie visi mira, kas tika tajā bunkurā, jo tā bumba sprāga tieši pie durvīm. Tur 42 no mums krita.
Pēc tās nakts, kad tur izbumboja, vienu rītu mani sauc pie vārtiem, ka mani grib redzēt. Un es domāju – nu kas tad tur mani grib redzēt? Es eju pie vārtiem – mana māsa atbraukusi meklēt mani, vai es esmu dzīvs!
Atkal mūs izbumboja
Mūs pārcēla no turienes uz Saldu. Mēs aizgājām ar kājām. Tad atkal pēc laika mūs izbumboja. To vienu nakti, kad mēs gājām gulēt Saldū, teica, lai zābakus nevelk nost. Gultas nebija, uz grīdas gulējām. Un es naktī pamodos, un es skatos – tā kā knikšķ un krakšķ – liesma nāk gar logu augšā no ārpuses. Un stiklu nav! Skatos uz riņķi. Neviena nav! Es sagrābu savas mantiņas rokās un pa trepēm lejā. Skatos – puse māja sabrukusi! Pagalmā bija lauka virtuve – ēdiens viss pa pagalmu. Izbumbots viss, un es nedzirdēju neko. Tas labākais miegs, kāds mans ir bijis!
Toreiz tikai vienu no mūsu puišiem pazaudēja – tieši baznīcas priekšā Saldū.
Ilgi ar vilcienu braucām
Pēc Latvijas atstāšanas Jānis ar gaisa spēka izpalīgiem nonāca Vācu okupētajā Polijā, kur Jāņa atmiņās sākās šķietami bezjēdzīga, neizplānota, haotiska karavīru pārvietošana: Līdz 11. novembrim es biju Kurzemē. Un tad no Liepājas ar kuģi mūs pārcēla uz Dancigu un no Dancigas – tur man tā kā drusku miglaini, kā tur bija. Vienu laiku mēs ilgi ar vilcienu braucām. Tas bija Vācijā kaut kur. Un visa tā braukšana notika pa nakti. Un brauca un brauca, un apmēram divas nedēļas šitā.
Mēs bijām preču vagonos, kur tās durvis bija vidū un katrā galā bija plaukti ielikti. Uz plauktiem gulēja un apakšā uz grīdas gulēja katrā galā, un arī vidū. Es biju viens no tiem, kas vidū gulēja uz grīdas. Un tad arī neko ēst nedabūjām – tikai sardīnes ēdām. Un es vēl šodien sardīnes nevaru ēst. Un atkal brauc un brauc, un brauc, un apstājās, un brauc. Pie mums bija viens 15 gadīgs. Tas bija jaunākais, ko es zinu pie mums.
Biju nostādīts rindā uz šaušanu
Tad bija diena, kad man bija jāiet mana svina porcija saņemt. Mēs sakām – svina porcija. Kad nošauj.
Mēs bijām Vācijā – Rātenava. Vācu kapteinis dresēja jaunos puikas, un viņš, atpakaļ ejot pārkrita akmenim pāri. Es skaļi smējos, un viņam tas nepatika, un tad viņš sāka mani dresēt vienu pašu. Tur bija tāda stāva nogāze ar kokiem noaugusi. Un viņš man liek skriet augšā un lejā, augšā un lejā. Un es noguru. Es uzgāju augšā, un es apsēdos. Un viņš no apakšas bļauj un bļauj, un viņam tāda nūja rokā. Es sēžu, un viņš nāk augšā, un viņš man gribēja sist ar to. Un es pats pie sevis teicu – nu nāc tuvāk un redzēs, kurš kuram sitīs. Un viņš nāk, un es viņam situ. Un nebija jau tas sitiens, bet viņš zaudēja līdzsvaru. Viņš noripoja pa to kalnu lejā, iesitās vienā kokā, otrā kokā un tā līdz lejai. Viņu aiznesa ar nestuvēm prom. Kas ar viņu notika, es nezinu. Es viņu vairāk neredzēju.
Nu man prāts nebija tāds. Muskuļi man bija, bet galva man tā nestrādāja. Kur vajadzēja spēku, tur es kaut ko varēju, bet vispār izglītības man nekādas nav. Man visu izjauca karš.
Un tad es biju nostādīts rindā uz šaušanu (es nebiju viens pats), taisni nejauši, bez brīdinājuma, pirms viņi varēja to pirkstu novilkt, sākās uzlidojums! Bez brīdinājuma krievi sāka bumbas mest. Un es tajā brīdī to izmantoju, un es pa stūri prom! Es aizgāju un atradu citu vienību. Tad jau bija, kā saka, juceklis Vācijā. Es aizgāju un pateicu, ka es pazaudēju savu vienību, un pievienojos citiem.
Es tiltam vairs netiku klāt
No rīta pieceļos, saulīte spīd, un cilvēku jūra iet uz priekšu. Es domāju – ko es sēdēšu? Es eju pūlim līdzi. Nonācām Elbas upes krastā. Tilts bija sabumbots, un tiltam pāri bija saliktas šauras laipiņas no lūžņiem. Ejam pāri. Es biju visus ieročus nometis, man nebija nekā. Tilta vidū stāv amerikānis. Es pieeju klāt, viņš saka – kur tev ierocis? Es saku – es nosviedu tur. Viņš saka – bez ieroča tu neesi labs zaldāts. Ej, dabū viņu! Un man bija jāiet pret to pūli atpakaļ. Kad es biju atnācis atpakaļ, es tiltam vairs netiku klāt, viss bija cilvēku pilns. Tad uzreiz pēkšņi nāk uzlidojums, krievi sāka šaut uz to pūli. Tur bija vāciešu virsnieki, kas ar zirgiem lēca iekšā upē un peldēja pāri.
Es uzreiz redzēju vienu tādu grupu virsnieku, kas stūmās no krasta prom ar laiviņu. Paliela tāda gumijas laiviņa. Es nezinu, cik viņi tur bija iekšā. Un es skrienu un ielecu viņiem vidū. Kā viņi bļāva kaut ko uz mani! Es domāju – nu viņi mani sviedīs atpakaļ upē. Bet neiesvieda. Pārveda pāri.
Dabūju savu nazīti!
Tajā krastā amerikāņi visu noņēma nost – karotītes un nazīšus, un visu. Un man bija tēva kabatas nazis. To paņēma nost un aizsviež visā tadā gubā, kur bija mantas sasviestas. Un es skatos – tas noripo zemē gar malu. Tur cilvēki ņēma atpakaļ, ko varēja, bet amerikāņi viņus dauzīja uzreiz, nedrīkstēja ņemt. Bet es tomēr dabūju savu nazīti, man vēl ir! Tas ir „Omega” firmas, darināts Rīgā. Man nekādas citas mantas nebija. Un tā tiku amerikāņu zonā.
80 000 cilvēku tur esot bijuši
Elbas otrā krastā tikušie nonāca amerikāņu apsargātā teritorijā bez aprūpes.
Es sēdēju un naktī gulēju uz zemes, no rītiem bija salna. Uz zemes gulēju un klausos – visādas valodas tur bija. Baumas gāja, ka 80 000 cilvēku tur esot bijuši. Vai bija tik daudz, nezinu, bet pūlis bija liels. Un ēdiens nekāds, it nekas ko ēst. Ja tu gribēji, ēdi zāli vai ko. Gulēja un palika vāji visi.
Tur gāja tāds grāvis, kur amerikāņu sargi staigāja uz riņķi. Es nezinu, kāpēc tie sargi tur bija. Vai viņi sargāja mūs no kaut kā, vai viņi sargāja, lai mēs neskrienam prom. Mums jau nebija, kur skriet!
Tur bija viens vācu saimnieks kas brauca palīdzēt – iebrauca iekšā ar ratiem. Vilka ratus ar vienu zirgu un vienu bulli. Pieveda kartupeļus. Tā cilvēku masa uzbruka, salauza tos ratus, saņēma tos kartupeļus, tos lopiņus nosita. Es nezinu, vai tas saimnieks pats ar mira. Es nekad nebiju redzējis, ka cilvēki var palikt traki, bez prāta.
Vienu dienu es, pats nezinot, uz zemes gulējis augšpēdus un dziedājis. Un es pēkšņi dzirdu, ka vēl kāds dzied. Viņš dzirdējis, ka es dziedu, nogūlies man blakus un arī dzied. Latvietis! Pūt, vējiņi. Jā, un tā mēs dziedājām, un tikai dziesmas dēļ mēs salasījāmies 92 cilvēki!
Amerikāņi atdeva apgabalu krieviem
Tad vienā rītā ceļamies augšā, neviens amerikānis vairs nav! Visapkārt krievi. Tā amerikāņi atdeva visu to apgabalu krieviem. Tie krievi nezināja, ka mēs tur esam latvieši arī, domāja, ka visi vācieši vai kā, es nezinu. Vāciešus viņi laida ārā no turienes, bet visiem izdzina matus nost – tādu spraugu, tikai pāris rāvienus pāri, un tad viņi varēja iet.
Tad viņus kaut kur veda projām. Un mums to Artūru arī paņēma. Bet viņam ar kruķiem bija jāiet. Un es skatos, ka viņus ved projām un Artūrs netiek viņiem līdzi, viņš tā palicis aizmugurē diezgan tālu, kādus 50 metrus. Un kur gadījies viens krievu virsnieks ar motociklu brauc pie tā vadoņa. Ko viņi runāja, es nedzirdēju, es biju par tālu. Bet rāda uz Artūru, un ko viņi tur teica.. Tā tas virsnieks motociklam atkal virsū, atbrauca pie Artūra, nošāva un aizbrauca. Kas ar Artūru notika, es ar nezinu.
Tad angļi izveda cilvēkus no krievu zonas. Ar mašīnām iebrauca. Tur bomis ceļam priekšā, krievi nelaida ārā. Bet tas pirmais ar to mašīnu ka brauca, neapstājās, to bomi sit nost un to krievu ar nosita gar zemi. Un tad visi mēs izbraucām ārā.
Vai te kaut kur latvietis nav?
Atbrauca uz Lineburgu angļu zonā, izlaida ārā un teica – ej, kur tu gribi. Vairāk tev nevaru palīdzēt. Es pa Lineburgu staigāju – nu kur iesi? Nav kur iet. Staigā un staigā. Un es apsēdos uz tāda soliņa. Tur vieni tādi vārti, tur angļu sargs stāv klāt. Un es sēžu un domāju – kur es tagad varētu iet? Kaut kur jādabū ēst. Sēžu, un tad pēkšņi cilvēki nāk pa tiem vārtiem ārā un daži iet iekšā. Un es sāku klausīties – visi ārzemnieki, visādas valodas runā. Viņi kaut ko tur parāda, un visi iet iekšā. Es izdomāju – es arī iešu līdzi viņiem. Bet man nav, ko rādīt. Es tik eju smuki iekšā. Mani sauc atpakaļ – kur tava karte? Es saku – man nav. Viņi atbild – ej atpakaļ!
Tad man nāca prātā, ka man kaut kā jātiek tur iekšā. Tur bija tāda dēļu sēta visapkārt uz riņķi. Un es gar to sētu pa tiem krūmiem eju un speru pa tiem dēļiem – varbūt kāds būs sapuvis vai kā. Staigāju, staigāju un situ, un pēkšņi viens drusku pakustās. Es pakustinu un nolaužu to galu un es ielīdu iekšā! Es tagad staigāju un klausos – domāju, varbūt dzird kādu latviešu valodu. Bet nedzirdēju nekā. Un tā es vienam prasu – vai te kaut kur kāds latvietis ar nav? Viņš saka – tur viens, tas tālāk stāv, viņš zinās. Viņš saka – nāc, es aizvedīšu pie viņa. Tagad aiziet, un viņš piesit viņam pie durvīm, kur viņš dzīvoja, iznāk ārā, bet nebija latvietis. Bija lietuvietis. Bet viņš runāja latviski.
Tā viņš saka – kurā barakā tu dzīvo? Es saku – es nekur nedzīvoju, es tikko ienācu caur to sētu iekšā. Viņš saka – tev karte ir? Es saku – man nekas nav. Viņš teica – labi, nāc, dabūs kaut ko. Viņš uzreiz mani paņem līdzi uz kantori projām, viņš viņiem saka, ka viņam ir istabā viena gulta brīva, lai viņš nāk pie manis dzīvot. Viņš saka – viņš ir pazaudējis visu, viņam nav vairs. Un tad man iedeva karti un ēdiena kuponus un visu, un tagad dzīvojām kopā ar šito lietuvieti. Un sāka runāt, iepazinās.
Sakrāvām somu pilnu ar maizi
Staigāja pa pilsētu, un iegājām vienā beķerejā maizi dabūt. Viņš tas runātājs, viņš jau vecāks cilvēks, es tāds puika vēl tikai biju. Un tas vācietis viņam saka – maizi tā nevar dabūt. Tad tev maizi jāpelna. Viņš saka – vai tu esi mūrnieks? Tas beķeris viņam saka. Jā, viņš teica – tas ir mans arods. Tur beķerejā bija 3 krāsnis, un tās vienas bija briesmīgā stāvoklī. Viņš saka – vai tu to vari noplēst un uzbūvēt jaunu? Jā, viņš saka – nav problēmas! Un tā mēs abi divi strādājām tur. Noplēsām. Trīs dienas strādājām, noplēsām. Un maize tur plauktiem salikta. Un tagad vienu dienu viņš uz mani saka – rīt iesim un paņemsim somu līdzi. Es saku – kāpēc? Viņš saka – kur maizi ielikt. Un pusdienlaikā, kamēr visi iet pusdienās, mēs sakrāvām to somu pilnu ar maizi un projām. Viņš mūrnieks nekāds nebija! Mēs notīrījām visus tos ķieģeļus, smuki salikām, un tad mēs vairāk atpakaļ nebijām.
Kamēr mēs tur Lineburgā dzīvojām, viens prasīja – vai mēs no tās nometnes esam? Es saku – kas par nometni? Viņš saka – te netālu ir bēgļu nometne. Viņš pateica, kur tas ir, un mēs vilcienā iekšā un prom. Uz nometne Altgarge (Alt Garge). Tieši, kā saka, netālu no Elbas, un otrā pusē bija krievi. Un tā mēs aizbraucām uz turieni, iegājām nometnē, iegājām kantorī, un tā un mēs tur sākām dzīvot.
Pēc vairākiem gadiem bēgļu nometnēs Vācijā, Jānis emigrēja uz Lielbritāniju, kur sāka strādāt laukstrādnieku darbus. Jānis tur dzīvo vēl joprojām.