Bēgļu laivā bez tēta
Inesai Osis bija astoņi gadi, kad 1944. gada rudenī viņa ar mammu un brāļiem ieradās Zviedrijā. Viņi bija pārbēguši pāri jūrai ar zvejas laivu “Centība”, kura 10. novembra naktī pārveda 102 latviešu bēgļus no Jūrkalnes uz Gotlandi. Inesa pastāstīja muzejam “Latvieši pasaulē” par savu pieredzi Otrā pasaules kara beigās, kad ciemojāmies pie viņas mājās Zviedrijā 2015. gadā.
“Oši” mums bija pasaku zeme
Pirms kara Fricis un Austra Osis ar bērniem dzīvoja saimniecībā “Oši”, Ventas (tagad Tārgales) pagastā Kurzemes piekrastē:
Mans vecaistēvs Jēkabs bija viens no pirmajiem Latvijas zemniekiem, kas sapelnīja savu pirmo miljonu. Tāpēc ka viņš piedalījās kaut kādā mazā rēderējā, kas tajos laikos taisīja laiviņas, kas brauca pēc siena uz Igauniju jeb pēc malkas uz Igauniju, uz Lietuvu, ar āboliem no Lietuvas uz Latviju. Nu saprotiet! Un tāpēc jau tas “budža” vārds mums ir – jo mums bija vecsaimniecība, un vecaistēvs bija bijis pagastvecis un tā tālāk.
Mūsu saimniecībā “Oši” mājai jau tad bija jau laikam tuvu 100 gadiem. Bija domāts, ka ārdīs nost un būvēs jaunu, bet tad uznāca karš, un tad neko vairs nevarēja. Man un vecakam brālim Sigurdam tie Oši bija pasaku zeme. Ošos bija cūkas un govis un teļi un zosis un pīles un vistas, tā kā lauku mājās bija agrāk. Mans tēvs Fricis bija agronoms, un mamma Austra – skolotāja. Viņa vadīja tautas dejas, un kori vadīja un teātra grupu – viņa nekad nebija mājā!
Vācu krasta apsardze bija jāpiekukuļo
Ventspils jau tajā laikā bija maza, maza vietiņa, visi viens otru pazīst. Nemierīgs laiks bija jo vācieši bija iekšā un fronte tuvojās. Ventspils bija pilna ar bēgļiem – no Rīgas, un no Vidzemes, un no visādām malām. Un taču nebija pārtika! Bija vācu krasta apsardze, tā bija jāpiekukuļo ar „butter, ei ar spek un spiritus” (sviests, speķis un spirts), kas bija valūta, vienīgā valuta. Reichsmarkas un ostmarkas varēja lietot iekuram. Un tācu Ošos bija sviests un speķis, jo tētis bija loti labs lauksaimnieks. Audzēja cukurbietes. Ja tās bija vajadzīgas, par tām naudu nedabūja, bet dabūja spirtu.
1941. gada jūnijā Fricis un Austra bija izvairījušies no izsūtīšanas, jo nebija atradušies mājās izsūtīšanas laikā. Viņi zināja, ka otro reizi viņiem nelaimēsies izsprukt no represijām, tādēļ kara beigās gatavojās bēgļu gaitām:
Tētis dabūja zināt ka laivas iet uz Zviedriju un mēģin izglābt cilvēkus, un viņš dabūja kontaktu ar Latvijas Centrālo padomi – tur bija vairākas personas. Un tad viņš sarunāja ka viņš piegādās pārtiku bēgļiem, iespēju robežās – un ģimene tiks uz Zviedriju.
“Oši” atradās netālu no lauku mājām “Grīnieki”, kur apmetās daudzi bēgļu, gaidot savu kārtu iekāpt bēgļu laivās. “Grīnieku” mājas no jūrmalas šķīra mežs un kāpas,un jūrmala bija sasniedzama ejot dažus kilometrus ar kājām. Manas tēva māsas bija aizsardzes, un viņas Grīnieku pirtiņā, lielajā veļas katlā vārīja Ošu zupu – jo tētis kāva cūkas un dažreiz kādu teļu. Ošos cepa baltmaizi speciāli Profesoram Vītolam, un citiem kam bija jūtīgas māgas. Un nu protams cepa arī rupjmaizi, tā bija parastiem cilvēkiem, jo mēs bijām diezgan daudz cilvēki tur. Visi jau nebija vienā vietā. Bija pa dažadām mājām, un šur un tur. Kad nāca vācu kontrole tad mums bija ārkārtīgi veikli jāizklīst un jāpazūd.
Ošos zupas tika vārītas un vārītas. Un katru dienu cilvēki stāvēja rindā. Niklāvs Strunke pat uzzīmēja vienu mazu pastkartīti “ Grīnnieku pirtiņa” tāpēc, ka tur tā vārīšana notika. Kaut arī to rindu ar tiem pusdienēdājiem viņš neuzzīmēja, bet to pirtiņu.
Goldfazāni atbrauc ar mercēdesi
Tad tēti ielika cietumā – tāpēc, ka vācieši vienreiz pa divām nedēļām izbrauca kā goldfazāni ar skaistu mercēdesi. Ar spožiem zābākiem, un biksēm ar lielām šlopēm šeit. Un visi jūsmoja, zini: ak kungs, ak kungs! Vācieši taisīja kontroli! “Pagāšo mēnesi tev bija tik un tik govis, tik un tik bija jānodod piens – tik un tik sviests. Trūkst viens suķis – tas nozīmē sivēns, kas nav vēl pieaudzis – kur tas ir palicis?!” Tie, kas bija pilsētnieki, tie tikai zināja, ka nevarēja dabūt itin neko veikalā. Bet lauksaimniekiem, kuriem bija produkti – mums bija mūzīgas kontroles!
Vienu reizi mūsu saimniece Betija – mamma nebija saimniece Ošos, viņa ēdienu netaisīja – bija bijusi piena kambarī pēc krējuma. Un tad nāk šitas glaunais goldfazāns, un grib zināt kas tur viņai tanī divlitru kannā ir! Un protams, Betija aizbēga ar to kannu pāri par mēslu bedri! Mēs paši savām vajadzībām nedrīkstējām ņemt. Vācieši uzskatīja, ka mēs zagām no Hitlera armijas! Tākā vācu laiki nebija nekāda sviestmaize.
Visas pekeles un koferi palika krastā
Tētis strādāja pienotavā un Ošos, viņš jau nesēdēja kopā ar sievu un bērniem un negaidīja laivu. Tas būtu bijis galīgi pret mana tēva dabas. Visi citi vīri sēdēja pie savām ģimenēm. Un mamma viņam dažreiz pārmeta arī to – kad mēs vēl bijām tanī krastā. Vācieši tēti kopskaitā trīs reizes ielika cietumā par zādzību, jeb mantas izputināšanu. Divas reizes viņa kolēgām – pārējiem mežziņiem un agronomiem – laimējās viņu izpirkt laukā ar mums pazīstamo valūtu. Bet trešo reizi – tieši tad viņš bija cietumā, kad mēs tikām uzcelti uz laivas. Un tāpēc mums visas tās pekelītes un koferi palika krastā – ar visu, absolūti visu, kas bija paņemts līdzi. Mammai tikai rokassomiņa bija līdzi, tāda liela, gan. Tur viņai bija līdzi mūsu kristību karotes, jo no tām mēs ēdam zupu “Grīniekos”.
Visi citi vīri, sievas uzmanīja savas ģimenes. Kurš tad uzmanīs mūs? Tētis jau nezināja, ka viņš būs cietumā tad, kad būs jābēg.
Betija bija bijusi Pirmā pasaules kara laikā Maskavā, kur strādāja kā mājkalpotāja. Un viņa teica tad, kad mēs bēgām: “Es ir bijis 10 gadus Maskavā un es krievus vairs negribu redzēt. Vai es varu braukt līdzi?” Un tētis teica – “Nu jā!” To es nedzirdēju, to sarunu man mamma tikai ir atstāstījusi.
Mēs bijām septiņi Oši: tēva divas māsas un tēva māte, bet tēva māte bija veca, un viņai bija slikta sirds. Manas tantes jau pievāca savu mammu, vai ne. Un tad bija mamma, brāļi Sigurds un Jānis, un es. Man bija vidusauss iekaisums, es biju ļoti slima. Mēs zinājām ka mums ir jāglābj dzīvība, itin nekas cits.
Mēs kravas telpā neiesim
1944. gada 10. novembrī Jūrkalnē Ošu ģimene, bez tēva, iekāpa zvejnieku laivā “Centība”. Laiva spēja uzņemt 102 bēgļu: Mēs sēdējām uz borta visu nakti – mēs visi bijām slapji kā žurkas. Tā bija diezgan liela laiva. Un vecākas dāmas, sievietes ar maziem bērniem bija kravas telpā, bet mamma teica: “Mēs kravas telpā neiesim. Ja mūs torpedē, tad labāk, ka mēs, taisnā ceļā…”
Bija bijusi vētra, un bija ārkārtīgi lielas bangas. Tad jau mēs nedrīkstējām ne čīkstēt ne pīkstēt. Bet daži šeit pazīstami kungi bija diezgan izlutināti bērni, kuri čīkstēja un pīkstēja, un ņaudēja. Jo viņi bija vienīgie berni saviem vecākiem, un viņiem laivā bija blakus tētis, un mamma, un vecāmāte un vecaistēvs, un vel daži ģimenes locekļi. Bet mums bija – jā, tā viņš bija, jā.
Mēs tikām pāri. Slapji mēs bijām, neēduši mēs bijām. Mēs atbraucām totāli pliki. Drēbes mums bija tik pat kā nekādas – vismaz bija apavi. Bērniem bija mākslīgā ādu apavi, mammai bija Latvijas laika kaut kādi zābaki.
Militārās barakās ar papīra segām
Visbijā, Gotlandē, mēs trīs naktis bijām militārās barakās ar papīra segām – brūns papīrs trīs kārtām. Un tās bija segas! Zviedri paši bija diezgan nabagi. Bet nu tas nekas, tas jau bija pavisam īsi. Un tad mūs pievāca tā pestīšanas armija un aizveda mūs uz vienu skolu, kur bija lietotas drēbes. Mēs dabūjām tīras drēbes. Bet tas trakākais bija, ka tās bija no 1918. vai 1910. gada. Tās bija kokvilnas šūtas ar garām biksēm un piepogājamu klapi, lai varētu iet uz tualeti! Mamma – kas bija pieradusi pie smukām zīda veļām, kas viņai vēl no miera laikiem bija – viņa teica: “Kur mēs esam atbraukuši?” Tas bija šausmīgi.
Es saku, mamma staigāja ar savu Latvijas mēteli vēl 12 gadus – jo mums gāja ļoti, ļoti grūti šite. Mēs dzīvojām lielā nabadzībā. Sākumā, kad mēs bijām bēgļu nometnē, piedāvāja mammai vārīt ēdienu mežcirtēju nometnēs. Automašīnas cilvēkiem nebija; salasīja mežstrādniekus vienai sezonai – no pavasara līdz rudenim, kad sāka snigt – un viņi tika novietoti mežā barakās. Viņiem bija virtuvē, kur dažas dāmas vārīja ēdienu. Un mamma, kas Latvijā pat nebija olu uzvārījusi! Tad mamma prasīja, vai bērni drīkstēs nākt līdzi? Nē, bērnus izvietos vai nu bērnu mājā vai pie ģimenēm. Mamma teica: “Es nebraucu uz Zviedriju, lai savus bērnus atstātu! Es braucu, lai viņus izglābtu un lai mēs paliktu kā ģimene!” Viņa pateica nē, un tāpēc viņa dabūja nākt strādāt armatūru fabrikā, kur taisīja krānus.
Māsa piedzima šeit 45. gada pašā jūlija sākumā. Mamma bija stāvokļa sākumā, kad mēs bēgām.
Zviedri vecmammiņu tūlīt gribēja ievietot veco ļaužu mītnē, jo viņa jau bija ļoti slima. Mēs visi domājām, kur mēs esam atbēguši, ka šitik bezsirdīgi? Bet tādi zviedri bija. Un tad tēva māsas, lai izvairītos no tā, ka vecmāmiņu ieliek bezspēcīgo namā, pieteicās kā laukstrādnieki. Un viņas strādāja viena laukstrādnieka darbu par vienu algu, tāpēc ka viņas bija divas sievietes.
Pirmo reizi, kad es redzēju mammu raudam, bija, kad mēs dabūjām zināt, ka karš ir cauri. Mēs bijām Lindesbergā. Tā ir atkal viena maza pilsētiņa tālāk iekšā Zviedrijā. Uzzinājām ka karš ir beidzies, un zviedri līksmoja un bija laimīgi un priecīgi. Pūtēju orķestris gāja gājienā ar policijas priekšnieku un pilsētas galvu un skolniekiem un citiem. Un mamma uzgāja augšā, ieslēdzās tualetē un raudāja. Ta bija pirmā reize, kad es redzēju mammu raudam. Jo viņa zināja – tagad viņa ir viena pati ar četriem bērniem, un viņa nezināja tālāk, ko darīt.
Mēs vienpadsmit gadus nezinājām, vai tēvs bija dzīvs vai miris. Tad pēc vienpadsmit gadiem vectētiņš atrakstīja mammai, ka Fricis atrodas vietā, kur ir ļoti svaigs gaiss un esot dzīvs. Jā, tad mēs zinājām, ka viņš vismaz ir dzīvs. Bet tam nebija nekāda nozīme. 57. gadā viņš dabūja amnestiju jo tos, kuri nebija tik briesmīgi strādājuši, lai grautu Padomju Savienību, apžēloja tad, kad Staļins nomira. Un tad viņš atgriezās Latvijā.