Vispirms prologa vietā būtu laikam jāpaskaidro, ka par demonstrācijām un publiskiem protestiem kopumā vispār es zinu daudz, iespējams, vairāk kā jebkurš ierindas demonstrants Latvijā. Tas galvenokārt tāpēc, ka, strādājot muzejā un pētniecības centrā “Latvieši pasaulē”, šai līdz šim nepelnīti mazzināmajai tēmai – par latviešu rīkotajām demonstrācijām ārpus Latvijas padomju okupācijas laikā – esam veltījuši vairākus pētījumus un projektus. Tā 2018. gadā muzejs laida klajā grāmatu “Nyet, Nyet, Soviet. Stāsti par latviešu politiskajām demonstrācijām trimdā”, 2021. gada 18. novembrī pirmizrādi piedzīvoja kolēģes Mariannas Auliciemas izlolotā ideja – dokumentālā filma “Valiant! Brauciens uz brīvu Latviju” (režisore Māra Pelēce). Šo vairākus gadus ilgušo pētniecības tēmu noslēgs izstāde “NYET, NYET, SOVIET! Politiskie protesti un demonstrācijas ārpus Latvijas 1945–1991”, kuru pandēmijas ierobežojumu dēļ nācies jau divreiz pārcelt, taču šoreiz ceram, ka izstāde savu atklāšanu Dzelzceļa vēstures muzejā piedzīvos Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā, 2022. gada 4. maijā.
Tomēr jāatzīst, ka manas zināšanas par sava viedokļa un attieksmes demonstrēšanu publiski bija teorētiskas – lasītas, dzirdētas, līdzipārdzīvotas, bet ne praksē pieredzētas un izdzīvotas. Tas lielā mērā saistīts ar objektīviem apstākļiem – piedzimstot un uzaugot Padomju Latvijā, turklāt provincē, ne galvaspilsētā. Bērnības atmiņās vārds “demonstrācijas” pārsvarā saistās ar darbaļaudīm, 1. Maiju. Protams, kopā ar vecākiem, māsu un brāli piedalījos Baltijas ceļā, stāvot rokrokā ar citiem brīvību un neatkarību alkstošajiem kaut kur starp Valmieru un Cēsīm, bet, jāsaka godīgi, vairāk atmiņā palikuši žiguļi un moskviči šosejas malā, zemu lidojošs helikopters, daudzi rokās sadevušies sveši cilvēki un mans svītrainais džemperis.
Pieminētās izstādes “NYET, NYET, SOVIET! Politiskie protesti un demonstrācijas ārpus Latvijas 1945–1991” veidošana un atklāšana ieilga – pirmoreiz tās atklāšanu plānojām 2020. gada maijā, taču strauji sākušamies pandēmija to atcēla, un vēlāk tās nākamais vilnis un ierobežojumi to vēlreiz pārcēla. Šo divu gadu laikā kopā ar kolēģiem esam piedzīvojuši iepriekš nenojaustas pārmaiņas! Sākotnēji, zinot, cik neliela ir (bija) publiskā līdzdalība Latvijā un cik reti notiek (notika) publiska savas nostājas paušana un aizstāvēšana, izstādes koncepcijas centrā izvirzījām rokasgrāmatas principu, ar vēlmi, lai izstāde mudina iedvesmoties no trimdas latviešu pieredzes, kļūt aktīvākiem – doties uz protestiem, rīkot demonstrācijas, kļūt sabiedriski aktīviem un līdzatbildīgiem! Bet! Kamēr Latvijā plosījās kovids, kā zināms, demonstrācijas un piketi kļuva teju par ikdienu un veidu, kā, tiesa, galvenokārt antivakseri pauda savu nostāju. Vienu brīdi pat apsvērām mest plinti krūmos, lai ar izstādi vēl vairāk neatbalstītu šo apmātību un nerosinātu sabiedrības šķelšanos. Taču darbiem patīk, ka tos izdara līdz galam. Nolēmām tomēr neskaitīt atpakaļ atbalstītajiem piešķirto finansējumu un par spīti visam sasniegt finiša taisni – veidot un atklāt izstādi, kur tik daudz darba un laika jau bija ieguldīts un kur tik daudz lielisku priekšmetu no mūsu muzeja krājuma tiks izstādīts, un kuras tēma galu galu ir ļoti aktuāla tieši šobrīd! Tā nu pārrēķinājām inflācijas un deficīta ietekmētās izmaksas, sastādījām jaunu darba plānu, pārrakstījām izstādes ievadu – akcentu šoreiz pārvirzot uz valstsgribas paušanu darbos un vārdos.
Un tad pienāca 2022. gada 24. februāris. Karš mūsu ģimenes dzīvi pārmainīja, esot atvaļinājumā sniegotajā Lapzemē. Torīt distanču slēpes vēl nebija pie kājām, kad ienāca no rīta istabā vīrs un smaržojošas kafijas krūzes vietā atskanēja skaudrs un īss teikums: “Šorīt sācies karš.” Somijā nepalikām, atgriezāmies Latvijā – nevis pavasarī, kā bija iecerēts, bet pilnīgi citā pasaulē, kur nežēlību, cietsirdību, netaisnību ik minūti piedzīvo Ukraina, kamēr Latvija un pārējā Eiropa cieš līdzi, solidarizējas, es personīgi – raudu un pārdzīvoju ik dienu un neredzu vairs nekam šajā dzīvē lielu jēgu. Ja kaut kas tāds var notikt mūsdienās, tik tuvu esošajā Ukrainā, tad visi sapņi, ticība labajam un cilvēciskajam pārvēršas naidā un sāpēs. Bail paliek ne tikai no nākotnes, kas drausmīgā kārtā nu atkarīga no Kremļa vājprāta, bet arī no sevis.
Ko darīt? Vieni ziedo, citi trako sociālajos tīklos, vēl citi piedāvā savas pajumtes bēgļiem. 20 kara dienas izdzīvotas dažādu emociju amplitūdā, bet, izskatās, ka savākties un turpināt vadīt ikdienu pavisam noteikti palīdz (1) rutīnas darbs, lai arī cik grūti būtu saņemties un atrast motivāciju, (2) sarunas un tikšanās ar cilvēkiem, lai cik pandēmijas ieviestais attālinātais dzīvesveids liktos feins un izdevīgs, un (3) kas to būtu domājis – demonstrācijas! Pulcējoties vietā, kur satiekas līdzīgi jūtošie, domājošie, rodas spēks un nostiprinās cerība.
Tieši šāda pārliecība man radās 2022. gada 5. martā, esot Rīgā un piedaloties atbalsta mītiņā Ukrainai. Mēs kopā bijām 30 000 cilvēku, kaut uz vietas tā nelikās. Tā bija mūsu ģimenes pirmā demonstrācija, kurai sagatavojāmies iepriekšējā vakarā – ar plakātu gatavošanu, kuriem izmantojām žurnāla “IR” laipni brīvpieejā atvēlēto mākslinieka Kriša Salmaņa zīmējumu – zvērīgā agresora un slepkavas Putina portretu galvaskausa formā. Kad pirmo reizi to ieraudzīju, izņemot žurnālu no pastkastītes, pilnīgi sarāvos – tik briesmīgu pirmo iespaidu šis mākslas darbs atstāja! Paldies!
No rīta, pirms došanās uz Rīgu, lūkojām saģērbties tā, lai vismaz kāds apģērba gabals, vai tā būtu jaka, šalle, cepure, ir Ukrainas spožajās, cerīgajās krāsās! Uzvārījām un paņēmām līdzi arī siltu un saldu tēju, jo diena, kaut arī ļoti saulaina, bija diezgan dzestra. Protams, demonstrācijas sākumu jeb pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa nokavējām kā jau ļaudis, kas Rīgā ierodas no laukiem! Taču, dodoties pa Tērbatas ielu uz Brīvības bulvāri, ar saviem plakātiem un apņēmīgo soli piesaistījām uzmanību – ielu krustojumā, gaidot zaļo gaismu iedegamies luksoforā, kāda maza meitenīte mammai pie rokas man prasīja: “Kas tas par briesmoni?” Izstāstīju, kas tas ir pasaulē pats ļaunākais cilvēks, kurš saņems atpakaļ to, ko tagad nodara citiem. Ejot un demonstrējot cilvēku pūlī epizodiski dzirdēju, par ko sarunājas citi – viss vienīgi par un ap Ukrainu, Putina zvērībām, Kremļa propagandu, kodolkara iespējamību, Černobiļu un radiāciju. Valdīja līdzjūtības un kopības gars. Satiku draudzeni, kuras mamma ir ukrainiete, un viņas abas ik dienu ļoti gaida radinieku sūtītās ziņas no Ukrainas – vienalga kādas, lai tikai pienāk, jo tas nozīmē, ka viņi ir dzīvi. Mēs, kamēr esam vēl dzīvi un brīvi, savu ziņu Ukrainai varam sūtīt demonstrējot. Domāju, ka viņi to ļoti gaida un novērtē. Slava Ukrainai!
Epiloga vietā – tātad, ja liktenis būs lēmis, tad no 4. maija līdz 23. jūlijam Rīgā, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā būs skatāma mūsu muzeja izstāde, kas atklās trimdas latviešu nerimstošo, radošo un iedvesmojošo cīņu 46 gadu garumā pret Latvijas okupantiem. Izstādei būs pavisam vienpadsmit sadaļas, tādas kā “Padomāt par apģērbu”, “Strādāt ar izdomu”, “Izdomāt intriģējošu saukli”, “Mobilizēties ātri”, “Demonstrēt individuāli ikdienā”, “Nonākt preses uzmanībā” u.c. Jau tagad zinu, ka noteikti kādu laiku pavadīšu izstādes sadaļā “Tikt sev pāri”, kur ruporā ikviens varēs izmēģināt izkliegt saukļus – lai cik labi sagatavojusies biju savai pirmajai demonstrācijai, tomēr skandēt saukļus pilnā balsī publiskā telpā saņēmos, tikai ejot garām Krievijas vēstniecībai Ukrainas Neatkarības ielā! Tātad – vieta izaugsmei un jaunai pieredzei vēl ir!
Katrā ziņā – ejiet uz protestiem, mītiņiem, akcijām! Demonstrējiet savu attieksmi, paudiet viedokli – Ukrainai un mums visiem tas ir svarīgi! Ņemiet līdzi bērnus, gatavojiet kopā plakātus, runājiet un stāstiet! Tas noteikti ir tā vērts!
