Beidzot Latvijā ir atnākusi ziema – ar sniegu un puteni vairāku dienu garumā. Mūsdienās kas tāds jau ir kļuvis par retumu!
Kad gada nogalē apmainījāmies ar Ziemassvētku apsveikumiem, no Augšbebriem (Bobrovkas) – šobrīd lielākā latviešu ciema Sibīrijā – pienāca ziņa, ka tur šogad sniega salīdzinoši maz, taču naktīs sals sasniedzot mīnus 40 grādus, bet dienās pieturoties ap mīnus 30 – mājas tiek kurinātas nepārtraukti, bet uz veikalu, kaimiņmāju vai kūti bobrovkieši pārvietojas skriešus vien!
Es tādu aukstumu, piedzimstot un dzīvojot Latvijā, nekad nesmu piedzīvojusi, taču mana omīte Nellija Ermansone, kura savu bērnību un jaunību pavadīja Bakaldīnā – tolaik lielākajā latviešu ciemā Baškīrijā, daudzreiz ir stāstījusi savas atmiņas par bargajām ziemām tālajā pirms Urālu zemē. Tur ziemas ir bijušas garas un sniega bagātas. Reizēm sniegputenis sapūtis tādas kupenas, ka mājai tikai skursteni redzēja!
Kad savulaik pierakstīju Baškīrijas latviešu atmiņas un sagatavoju tradīciju burtnīcu “Baškīrijas siguldiešu stāsti” (2010), atmiņu stāstījumi par salu un sniegu, un dzīves apstākļiem ziemā teju 2000 km attālumā no Latvijas bija vairāki. Te dažus no tiem ziemīgās noskaņās izvēlējos!
***
NELLIJA ERMANSONE (dzimusi 1932. gadā Bakaldīnā)
Tad viņi aizbrauca (uz Baškīriju). Uztaisījuši, uzmūrējuši pirmo būdiņu. Vīrs ir uzmūrējis tādu krāsniņu, kur maizi cep, un viņai (vecaimammai) bērns ir piedzimis. Un tanī priekšā, tanī krāsns mutē viņa to bērnu ir turējusi pa ziemu, lai nenosalst, jo auksta ziema ir bijusi, šausmīgi auksts laiks ir bijis. Un pilnīgi būdā viņi no sākuma dzīvojuši!
***
Kara laikā mēs ar buļļiem ecējām, arām kolhozā. Zirgi visi bija paņemti karā. Labība bija jāved skirdās (garens krāvums) iekšā. Tad taisīja siena kaudzes, mani vienmēr lika pie siena kaudzes, es smuki mācēju uztaisīt, dakšas bija ar tādu garu, garu kātu. Bērni tādu darbu strādāja! Bērni!
Tad ziemā brauca pēc barības pakaļ. Sniegi taču bija! Mēs, kad braucām uz Latviju (1957. gadā), mums trepes nemaz nevajadzēja, bez trepēm varēja uzkāpt uz bēniņiem.
Tur, kur iela, tādas kupenas bija, un tad pavasaros bija plūdi! Un tad pa plūdiem bija arī jābrauc pēc barības. Es nezinu, kā mēs dzīvi esam palikuši! Zirgi pa ūdeni un ledu leca, izkāp ārā, vīzes kājās, pa ledainu ūdeni līdz ceļiem, krāmē to vezumu. Ūdens, ledus, sniegs, putra tāda. Ceļš, ka nobraukts pa ziemu, tas ir labs, bet, kad pie skirdu ir jātiek, tie zirgi kūleņoja, leca. Un tad vezumi jāsataisa, un tad pats uz tā vezuma uztupas, savelk tās kājas, silda. Es nezinu! Un pat iesnas mums nebija! Kā norūdīti bij mēs!
***
LEONĪDS ERMANSONS (dzimis 1936. gadā Bakaldīnā)
Ziemā tur biezs sniegs, metru, div metri. (..) Un tur bija auksts. Līdz sešdesmit grādi.
Tik auksts? Un ko jūs vilkāt kājās?
Vīzes! Vīzes. Paši pinām. Mums bija aitas, auda vilnu uz stellēm. Tēvs bija šuvējs, uzšuja mums bikses, tādas riktīgi biezas – riktīga vadmala. Nu, un filči.
Vaļinki? Tos varēja tirgū nopirkt, vai uz vietas taisīja?
Mēs devām vilnu. Viņi tur taisīja tos filčus.
Līdz kuram laikam tad jūs valkājāt tās vīzes? Kad uz Latviju atbraucāt?
Man liekas, ka tad, kad uz Latviju braucām (1947. gadā), mums nopirka kalašas. Tās vīzes bija… Es pats māku pīt vīzes.
Ziemā vīzes arī varēja pīt?
Jā! Es zinu, kad uzvilka astoņus pārus vilnas zeķes, tad nesala! (Smejas.)
***
ĒVALDS INSPĒTERS (dzimis 1926. gadā Kereklos, miris 2017. gadā Latvijā)
Kādas ziemas tur bija?
Nu, kā jau! Bargas, ar lieliem kupeniem. Tur jau bija tā, citreiz sapūta, ka tikai skursteni mājai redzēja.
Vienreiz ar bija šitā! Bijām aizgājuši ciemos pie Mauriņmildas. Tur tāds dīķis bija, krasts augšā. Aizgājām ciemos, puikas mēs tādi būdami. Mēs bijām pēc puteni tur aizgājuši. Nu, un tagad tur lielas, augstas kupenas, visi krūmi iekšā. Un kā krūmā uziet augšā, tā – puk! Tā kā ieskrien cauri! Tad rakās sānā cauri ārā. Mēs tik priecīgi – aha, te atkal krūms! Tik augšā, lejā ložņā, taisa atkal alu. Beigās nemaz neredz, ka visas drēbes bumbuļos! Pie tām spalvām, kā jau vadmalai – bumbuļi tādi, gandrīz pusolas lielumā. Visas drēbes! Nost viņas nedabū! Dabūjām mājās iet tādi kā! (Smejas.)
Kad ziemas sākās Baškīrijā?
Jau oktobrī dažreiz.
Ēvalda Inspētera 2011. gadā no liepu lūkiem darinātās vīzes 2018. gada janvārī tika izvēlētas par pirmo eksponātu muzeja “Latvieši pasaulē” veidotajā ikmēneša izstādē “Mēneša priekšmets”. Plašāk ar Ēvaldu un vīzēm var iepazīties muzeja veidotajā digitālajā izstādē “Latviešu pēdas pasaulē”, kā arī noskatīties vīžu pīšanas video muzeja mājaslapas sadaļā “Muzejs rāda”.
Sagatavoja Ieva Vītola, muzeja “Latvieši pasaulē” akreditēšanas vadītāja
Turpinājumā muzeja “Latvieši pasaulē” pētnieces Brigitas Tamužas fotoreportāža no sniegputeņa Bakaldīnā 2018. gada 20. februārī.