Mēdz teikt, ka katram latvietim ir radi ārpus Latvijas. Man nav. Vismaz bērnībā es nevienu nezināju. Taču manai kaimiņienei bija. Vismaz reizi gadā, parasti uz kartupeļtalku, pie Birutas tantes atbrauca radi no Kanādas – Ērikonkulis ar sievu Gaidu.
Par viņiem es neko nezināju, tikai to, ka viņi ir no Kanādas un Gaidas tante prata gatavot visgaršīgāko mērci, ko esmu ēdusi. Kopā ar vārītiem kartupeļiem, štovētiem kāpostiem un kādu gaļas gabalu mērce garšoja fantastiski. Tā kā biju bērns, tad mani ne interesēja iet un recepti prasīt, ne ar viņiem runāties. Šodien gan par to ir žēl, būtu bijusi interesanta saruna. Bērnībā manā galvā nebija nekādu jautājumu – kāpēc viņi ir Kanādā, kā tur nonāca, kāpēc nedzīvo Latvijā. Skolā vēl nebiju mācījusies vēsturi un neko daudz jau nezināju. Arī mājās par to nekādu sarunu nebija, kāpēc reizi gadā satiku kaimiņienes radus no tālās Kanādas.
Vēl pēc vairākiem gadiem sekoja mana tikšanās ar latviešiem, kas kādu laiku bija dzīvojuši ārpus Latvijas robežām. Studiju laikos iestājos studenšu korporācijā “Varavīksne”. Tā dibināta 1927. gadā. Šajā laikā studijas Rīgā bija pieejamākas lielākai sabiedrības daļai, arī sievietēm, tādēļ studentes paralēli studijām meklēja iespējas satikties, izglītoties un pilnveidot vairākas prasmes latviskā organizācijā. Korporācijas ļoti aktīvi darbojās starp pasaules kariem, ieņemot lielu nozīmi studentu un sabiedriskajā dzīvē.
Gluži tāpat kā visas studentu un studenšu korporācijas, arī manējā 1940. gadā bija spiesta savu darbību izbeigt. Tā kā tajā laikā korporācijas dzīvoklis atradās tuvu PSRS sūtniecības ēkai, nekādus lielizmēra priekšmetus nebija iespējams iznest un saglabāt nākotnei. Līdzīgi stāsti bija arī citām korporācijām. Pirms dažiem gadiem studentu korporācija “Patria” savas jubilejas svētku aktā atminējās, ka arī viņiem toreiz bijis jāšķiras un kā viņi savā konventa pagalmā tikušies pēdējo reizi. Kopīgi iztukšoja alus kausu un to nometa zemē. Katrs no klātesošajiem paņēma pa lauskai ar norunu, ka, korporācijai atjaunojoties Latvijā, viņi satiksies un salīmēs lauskas, atjaunojot alus kausu. Taču viņi zināja, ka kāds varētu arī neizturēt nezināmi ilgo šķirtības un neziņas laiku, tādēļ jau uzreiz vienojās, ka trūkstošās lauskas būtu aizstājamas ar zeltu. Šajā stāstā ir iekļauts viss tā laika trakums, sajūtas, šaubas un neziņa, kas valdīja apkārt.
Studentu un studenšu korporāciju vidē man ir bijis gods sastapt dažādus cilvēkus, ar kuriem dzīvē citādāk noteikti nekad nebūtu tikusies. Tie ir dažādu jomu pārstāvji, kas gan Latvijā, gan ārpus tās robežām darījuši daudz. Dzirdēt, lasīt viņu atmiņu stāstus vienmēr ir aizraujoši. Un tā ir bijusi kā sava veida dilemma – no vienas puses tie ir unikāli, aizraujoši atmiņu stāsti, kas raksturo vidi un laiku, bet no otras puses tas ir kāda dzīva cilvēka liktenis ar sāpēm un prieku vienuviet. Šādas pārdomas īpaši radīja Pētera Bolšaita, ķīmiķa, tulkotāja, mecenāta, studentu korporācijas Fraternitas Lettica filistra un studenšu korporācijas Varavīksne goda filistra, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera, atmiņas grāmatā “Pēteŗa peripetijas”. Šo grāmatu var lasīt kā piedzīvojumu grāmatu, kurā Pēteris apraksta savu ceļu līdz profesionālajām virsotnēm otrpus okeānam, taču ne uz brīdi nevar aizmirst, kāpēc viņa ģimene bija spiesta Latviju pamest.
Līdzīga sajūta bija, strādājot Liepājas muzejā, kad man bija gods satikt Pēteri Dajevski, gleznotāja un izcila scenogrāfa Ēvalda Dajevska dēlu, kurš dalījās ar tēta atmiņām. Tas bija tik sirreāli – skatīties uz izrāžu metiem, tērpu skicēm, otām un citiem priekšmetiem, kas piedzīvojuši DP (no angļu val. “displaced persons” – “pārvietotās personas”) nometņu laiku, un dzirdēt atmiņu stāstus par to, kā teātra trupa šuva tērpus un elegantās princešu kleitas no maisiem, segām. Kā teātra trupa apbraukāja vairākas DP nometnes ar auto, ko viņiem piešķīra. Kā dzīvoja un turpināja attīstīt kultūru, izglītību pat visgrūtākajos laikos. Apbrīnojami.
Dzīve mani jauši vai nejauši savedusi kopā ar tiem, kurus savulaik esošā vara spieda pamest Latviju – dodoties bēgļu gaitās vai izsūtījumā uz Sibīriju. Jāteic, ka tie patiesībā ir gaišākie cilvēki ar interesantākajiem dzīvesstāstiem, ko esmu sastapusi. Neraugoties uz smago notikumu dzīvē, tie vienmēr ir cīnītāji, kas lieliski pārvar mazas grūtības, bet lielām pretim stājas ar staltu muguru. Gluži kā koki, kas atradīs labu augsni, kur būt un augt plašumā, un nekad neaizmirsīs to, kas ir viņu saknes. Pat, ja zars lūzīs, tie turpinās zaļot.
Sagatavoja muzeja “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte
