Šajā vasarā man bija iespēja doties uz Ameriku un beidzot satikties ar kādu, kas tik ilgi gaidīts, bet dažādu iemeslu dēļ mūsu tikšanās nebija iespējama – Skautu un Gaidu muzeju Gaŗezerā. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā ir vairākas liecības gan no Gaŗezera, gan skautiem un gaidām, tāpēc galīgi svešas šīs lietas man nebija. Un tomēr – sazināties attālināti nav tas pats, kas tikties klātienē.
Biju ļoti laimīga, ka šo tikšanos šogad izdevās apvienot ar Dziesmu un deju svētkiem Mineapolē, par ko jau rakstīja mana kolēģe Ieva Vītola. Dziesmu svētku gaisotne un satiktie cilvēki man bija kā medusmaize. Tikai izejot uz ielas, varēja nojaust, ka tomēr neesmu Latvijā, lai gan viss pārējais pat nelika šaubīties – sajūta gandrīz kā mājās!
Pēc Dziesmu svētkiem, 4. jūlijā, braucu no Mineapoles uz Gaŗezeru. Brauciens man šķita kā klišejisks Amerikas zīmogs – lielie attālumi, vairākas stundas automašīnā un kāds burgerītis pa ceļam. Fonā skanot “Frikadeļu zupas” albumam, ar interesi vēroju skatu pa auto logu. Man ļoti veicās, ka mans ceļa biedrs bija Vilnis Plostiņš, kas prata atbildēt uz maniem jautājumiem par dažādām tēmām. Ir patīkami, ka ir tāds zinošs sarunu biedrs!
Nonākot Gaŗezerā, iepazinos ar skautu un gaidu muzeju un tā vadītāju Ilzi Antons. Mana brauciena galvenais uzdevums bija palīdzēt muzejam sistematizēt esošo krājumu. Pandēmijas sekas jūtamas pat muzeju jomā; labi, ka mēs varam viens otram palīdzēt un atbalstīt. Ilze mani ļoti laipni un gādīgi uzņēma un atklāja tādas muzeja “pērles”, kādas es negaidīju. Dienasgrāmatas, fotoalbumi, no Latvijas izvestas skautu/gaidu formas, Lielo nometņu materiāli un vēl un vēl. Muzejs ir burvīgs! Ja esat Gaŗezera tuvumā, es no sirds iesaku to apmeklēt. Sazinieties ar Ilzi – viņa prot tik labi un saistoši izstāstīt, ka kļūst žēl, ja neesi skauts vai gaida. Ja esi, tad vēl jo labāk, jo iespējams, ka kādā fotogrāfijā vari atrast sevi!
Par muzeju būtu vēl ko stāstīt, tur ir tik daudz skaistu un unikālu lietu, kas katra būtu pelnījusi nokļūt starmešu gaismās (vai vismaz ar atsevišķu ierakstu sociālajos tīklos). Taču tam nereti vajadzīgs vai nu lielāks laika daudzums vai vismaz darītāju komanda. Muzejs atbalstu saņem dažādos veidos – gan finansiāli, gan ar ziedoto laiku, gan ar priekšmetu dāvinājumiem. Man ir liels lepnums par Ilzi, kas regulāri dara to, ko parasti darītu vesela komanda.
Vasara Gaŗezerā ir fantastiska – es tur biju pirmo reizi un piedzīvoju gan karstumu, gan stipru negaisu. Neilgi pirms manas atbraukšanas Gaŗezerā bija milzīga vētra – ļoti daudz nolauztu koku, kas radīja problēmas ar elektrību un citas grūtības. Manās pirmajās iebraukšanas dienās arī bija milzīgs negaiss. Tā kā es neesmu lielas vētras piedzīvojusi, tad uz nakti sagatavoju lukturīti, skrejamās kurpes un pasi – es ļoti bailīgi izturējos pret šo. Tagad tas šķiet smieklīgi, bet man nebija ne jausmas, kā vakara negaiss var attīstīties. Biju gatava vissliktājam. Vissliktākais nenotika un Gaŗezerā pavadītais mēnesis kopumā bija debešķīgs – peldes, izbraucieni ar Antonu ģimenes laivu un Viļņa motocikletu “Daina”, ekskursijas uz tuvākajām pilsētām, baudot Ameriku.
Kad man mājās prasa, kāda ir tā Amerika, tad es samulstu, jo es redzēju mazo Latviju. Gan Dziesmu svētkos, gan Gaŗezerā – dažādu vecumu ļaudis sarunājas latviski, dzied, dejo, atpūšas, joko. Neaizmirsīšu, kā Sagatavošanas skolas jaunieši pilnā nopietnībā skrēja pa teritoriju, meklēdami papardes ziedu.
Pēc pavadītajām nedēļām Gaŗezerā man bija kultūršoka dienas Čikāgā – reibinoši milzīgie debeskrāpji, kur katrai ēkai ir savs stāsts. Milzīgā, dzīvīgā pilsēta, augstie torņi, debešķīgie skati… no Čikāgas paņēmu līdzi skaistākos iespaidus.
Kopumā, viss brauciens bija pasakains. Esmu neizsakāmi pateicīga Antonu ģimenei par uzņemšanu un visa organizēšanu, Vilnim Plostiņam par piedzīvojumiem un pārējiem, kas padarīja šo braucienu tik lielisku!
Sagatavoja Guna Dancīte,
muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja.
