Daina Jāņkalne
Visus savus padsmitnieces gadus un jaunību es dzīvoju mājās, kur uz skapjaugšas stāvēja vairāki čemodāni, līdz pēdējai iespējai piekrāmēti ar apģērbiem, kurus neviens nekad nevalkāja, bet uz kuriem vienmēr norādīja, kad es vēlējos sev naudu kādam jaunam apģērba gabalam. Tie čemodāni manī iedēstīja tādu absurdas realitātes un neiederības sajūtu.
Mana mamma nelūdza, lai ārzemju radi mums ko speciāli sūta. Par Austrālijas radiem viņa vienmēr teica: “Brālītim pašam nemaz tik viegli neiet, lai vēl palīdzētu mums.” Līdz ar to pie mums nonāca radu labi domātā “humānā palīdzība”: lietoti apģerbi, par kuru mana mamma tikai sajūsminājās, pilnībā ignorējot faktu, ka mēs to neizmantojam.
Pirmā iespaidīgā apģērbu krava mūsu mājās ieradās, ap 1975.gadu kad mācījos 6. klasē, un no Kanādas ieradās vecmāmiņas māsa Austras tante. Viņa atveda milzu čemodānu, kurā bija apģērbi neticami dažādās, gan spilgtās, gan pastelīgās krāsās. Tās bija Austras tantes meitas drēbes, kuras karu pārdzīvojušajai kundzei bija žēl izmest. Tā kā viņas meita bija balerīna, tad vienīgā, kam apģērbs teorētiski varēja derēt, biju pusaudze es. Sākotnējo sajūsmu nomainīja rezignācija, jo, pirmkārt, es laikam tomēr biju par resnu un garu, otrkārt – tas galīgi nebija mans stils, lai gan mamma jūsmoja, “cik tas moderni”. Es taču nebūtu spējīga uzvilkt salātzaļas krimplēna kļošenes arī tad, ja tās man derētu kā uzlietas. Briesmīgi sintētiskais audums pat padomju Latvijā vairs nebija modē, savukārt salātzaļa krāsa vienkārši neietilpa manos priekštatos par mugurā velkamām drēbēm.
Arī vēlākos gados no Austrālijas nākušais modes dāmas apģērbs, kas piederēja mammas brāļa sievai Intai, sagūla skapjaugšas čemodānos, lai gan itin labi atbilda modes prasībām. Melburnas radiniece šuva pati, pēc Vouge piegrieztnēm, no dārgiem audumiem, un katru nākamo sezonu es saņēmu kādu no iepriekšējiem “superhitiem”. Bet man bija 25 gadi, viņai – 55, mums bija ne tikai dažādas auguma proporcijas bet arī izpratne par to, kā ir jāizskatās. Un, atšķirībā no viņas, manas šūšanas prasmes bija viduvējas un rokdarbi vispār ne pārāk interesēja. (šie daži apģērbi joprojām ir “dzīvi”, ja kas – varu papildināt ekspozīciju☺
Austrālijas radiniece bija ne tikai modes dāma, bet arī izcila kulināre, un viņas priekšstatos īstus pīrāgus vai rozīņmaizi nevarēja izcept bez safrāna, kanēļa standziņām un citām lietām, kuras mums uz Ziemassvētkiem tika sūtītas stikla stobriņos un papīra paciņās. Mana mamma, savukārt, nevarēja iedomāties, ka kaut ko tādu – dārgu, skaisti iesaiņotu un padomju Latvijā neiegūstamu – varētu brutāli iznīcināt bez pēdām. Apēst! Tāpēc, tieši tāpat kā apģērbs, virtuves skapīšos iegūla arī neizlietotas garšvielas, kuras, gadiem ritot un derīguma termiņiem beidzoties, ieguva “suvenīru” statusu.
Lietas ceļoja no viena kontinenta uz otru kā zīme par to, ka domājam viens par otru, esam gatavi palīdzēt un dalīties. Ka mēs gribam būt kopā. Mūsu mājās šie priekšmeti bija “svētās govs” statusā, un par to, ka no tām vajadzētu atvadīties, nedrīkstēja pat iepīkstēties. Galu galā man tās kļuva par simbolu faktam, ka šīs pasaules vienkārši nav iespējams “saslēgt”, tās ir pārāk tālu un pārāk atšķirīgas.
“Francie and Casey”
Līdz sešu gadu vecumam es dzīvoju ļoti smalkā vietā – Berga bazārā. Namos, kur tagad ir stilīgas kafejnīcas un dārgi biroji, sešdesmitajos gados bija komunālie dzīvokļi. Manā gadījumā tie bija 4 vienistabu miteklīši gara koridora abās pusēs ar kopēju virtuvi. Kopējā tuaļete bija kāpņu telpā. Kā mazgājās mani vecāki, nav ne jausmas, bet manas peldes notika istabā, bleķa vannītē, kuru piepildīja ar ūdeni, kas katliņā tika uzkarsēts kopējā virtuvē uz gāzes plīts.
Laikam tā nebija pārāk ērta dzīve un laikam ietikšana bērnudārzā bija problēma arī tolaik, bet visas vasaras un reizēm arī ziemas es vadīju laukos Urgā pie vecmāmiņas Mildas. Tur bija liela virtuve, ar malku kurināma plīts un liels galds, pie kura sēdējām, kad tika izsaiņots no Kanādas pienākušais sūtījums. Manā bērnībā nebija Ziemassvētku, un nebija arī vecīša un dāvanu, bet šos maģiskos paciņu atsaiņošanas rituālus, kas arī notika pietiekami reti, es varu salīdzināt ar sajūtām, kādas nostāstos pārņem bērnus, gaidot Ziemsvētku brīnumu. Tajā reizē paciņa bija plakana, un es savā trīsgadnieka prātā neko daudz nesadomājos, nojauzdama, ka saldumi tādā diez vai būs salikti. Iekšā bija divas grāmatas – uz vienas bija rakstīts Anitai – tā bija mana 6 gadus vecākā māsīca, uz otras – Dainai, un tā biju es. No brīža, kad lelles nonāca pie mums, es atceros tikai, ka es apskaudu Anitu par viņas sūtījumu, un man dūrās sirdī, ka Anitu pašu modes pasaules radītā pārpasaulīgā daile, šķiet, atstāja gandrīz vienaldzīgu. Tieši tāpat kā man bija vienaldzīgas pašai paredzētās “Carolina and Diana”. Blondīne un brunete – arī papīra lelles ar pilnu garderobi, taču nevis dāmīgas Bārbijas, bet divas spirgtas piecgadnieces ar savam vecumam atbilstošām proporcijām, izskatu un mazu bērnu kleitām.
Kad man bija gadi 8 vai 9, Anita man atdeva savu leļļu komplektu. Pareizāk sakot, es uzgāju mapi viņas papīros, un biju pārsteigta, cik vieglu sirdi viņa paļāvās maniem lūgumiem un šķīrās no tās. Mani Fransija un Keisija sajūsmināja joprojām, tās iemiesoja kādu citu realitāti, kurā nav komunālo dzīvokļu, bleķa vannu un sakrunkotu kokvilnas zeķbikšu. Trīs vai četrus turpmākos gadus viņas bija manas uzticamas pavadones. Interesanti, ka tikai no tā laika es atceros arī savu Karolīnu un Diānu, kas papīra leļļu pasaulē godam pildīja mazo māsu lomas. Joprojām nezinu, vai pirms tam kartona piecgadnieces bija noglabātas – bailēs, ka es tās saplēsīšu, vai arī intereses trūka man pašai. Visādā ziņā – Fransija un Keisija savam statusam atbilstoši tagad ir muzejā, bet, kur palika mazo bērnu pārītis, atvainojiet – neatceros.
