Šķiet, ka vismaz reizi mūžā jebkurš muzeja darbinieks pats sev ir uzdevis jautājumu “Kam vispār vajadzīgs tas, ko es daru?” Tas, protams, neattiecas uz ekspedīcijām, izstāžu atklāšanu, grāmatu atvēršanu, sekmīgu piedalīšanos konferencēs un citiem svētku brīžiem. Šāds jautājums uzpeld pēc garām darba stundām, kas pavadītas iegūto priekšmetu mērīšanā, ierakstu un aprakstu veidošanā, fotografēšanā un digitalizēšanā utt. Taču reizēm pienāk tas saldais brīdis, kad var priecīgi iesaukties: “Ir, ir jēga manam darbam!”
Tā notika arī ar mani. Pagājušajā gadā muzejs saņēma e-vēstuli no Brazīlijas ar jautājumu, vai krājumā nebūtu atrodams kāds laikraksta “Līdumnieks” numurs, jo tas nekur Brazīlijā vairs neesot atrodams. Ar lepnumu varējām atbildēt: “Jā, protams, mums ir!”
“Līdumnieks” ir pirmais laikraksts Brazīlijā, kas izdots iespiestā veidā latviešu valodā. Tas iznāca Sanpaulu tikai īsu brīdi (1907. g. 2.februāris – 1909. g. 10.novembris, redaktors Jūlijs Malvess) ar Sanpaulu Zemkopības departamenta atbalstu kā propagandas materiāls. Laikraksta adresāts – latviešu kolonisti Brazīlijā (gan Sanpaulu, gan citos štatos) un latvieši Krievijā, kuri vēl tikai interesējās par izceļošanu no dzimtenes un jaunas dzīves uzsākšanas iespējām citā zemē.
Ar LNB darbinieces Marikas Karlsones palīdzību “Līdumnieka” numuri tika ieskanēti un padarīti pieejami pētniecībai.
Ar vienu šādu pētījumu “LIHDUMNEEKS: THE USE OF ANTIQUA TYPEFACES IN A PIONEERING LATVIAN NEWSPAPER PRINTED IN BRAZIL/LIHDUMNEEKS: LATĪŅU BURTVEIDOLU IZMANTOŠANA LATVIEŠU LAIKRAKSTU CELMLAUZIM BRAZĪLIJĀ” varat iepazīties – šeit.
Tagad ar gandarījumu varam atzīt, ka misijas brauciens uz Sanpaulu 2009. gada maijā ar mērķi glābt Brazīlijas latviešu vēsturisko arhīvu, ko gadiem bija glabājis un papildinājis Jānis Lepste, bija tā vērts. Vēsturisko materiālu pārvešana uz Latviju toreiz bija jāorganizē nekavējoties, jo J.Lepstes ģimene drīzumā gatavojās māju pārdot. Šis brauciens bija pirmā sadarbība starp muzeju un pētniecības centru “Latvieši pasaulē” un Brazīlijas latviešu draugu biedrību vai īsāk un neoficiālāk – Marianna Auliciema un es, Brigita Tamuža, sapratām, ka mums ir vienoti mērķi – diasporas vēsturiskā mantojuma saglabāšana.
Dažu dienu laikā mēs pārcilājām tūkstošiem grāmatu, dokumentu, fotogrāfiju un periodisko izdevumu, atlasot vērtīgākos materiālus pārvešanai uz Latviju. Lielākā daļa no tā tagad glabājas muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” krājumā, bet daļa nodota Latvijas Valsts arhīvam (2816. fonds, Latviešu ieceļotāji Dienvidamerikā), Jāņa Misiņa bibliotēkai, Latvijas Valsts Vēstures muzejam un Okupācijas muzejam.
Sanpaulu, 2009. gada maijā. Toreiz pārvedām ne tikai “Līdumnieku”, bet arī citus retus Dienvidamerikas latviešu izdevumus, piemēram, “Jaunības Draugs” (rokrakstā, Rionovas kolonija), “Grauds” (Novaodesa), “Zem Dienvidus Krusta” (Sanpaulu), “Darba Degsme” (Sanpaulu), “Gaismas Stars” (Sanpaulu), “Latvija” (Buenosairesa) u.c.
Diemžēl mums neizdevās atrast Brazīlijā izdotos laikrakstus “Biedrotājs” un “Pa Jauno Stigu” (J.Lepstes krājumā bija tikai kopija), kā arī rokrakstā izdotās “Domas” un “Trauksme”. Varbūt tie vēl mūs gaida kādā noputējušā kastē?
