Vienreiz pētnieks – vienmēr pētnieks! Strādājot pasaules vienīgajā muzejā, kas pēta latviešu dzīvi ārpus Latvijas, muzeja darbinieki arī atvaļinājumā gribot negribot pamana citus latviešus. Publicējam muzeja vēsturnieces Brigitas Tamužas atvaļinājuma piezīmes.

Brauc, kur braukdams, latvieši priekšā!

Šogad ar ģimeni un draugiem devāmies baudīt izslavētās makšķerēšanas orģijas Norvēģijas ziemeļos – Engenēs ciemā Andorjes salā (Engenes, Andørja). Esmu piedalījusies vairākās muzeja “Latvieši pasaulē” ekspedīcijās, un arī atpūtas braucienos mani saista nejauši sastapto latviešu dzīves stāsti un dzīves stils svešumā, ko papildina latviski akcenti.

Jau pirmajā pastaigā pa tuvāko apkārtni uzmanību piesaistīja skaistu koka ēku puduris. Vienā no tām atrodas vietējā uzņēmēja štābs, pārējās – Norvēģijas Universitātes jūras pētniecības izbraukuma centrs. Mūsu viesošanās reizē tas bija tukšs un kluss, taču reizēm tur saskrienot pētnieki no puspasaules cerībā sastapt pasaulē vecāko haizivi (ja var ticēt vietējo stāstiem – 500 gadu veca), kura uznirstot reizi gadā. Haizivi nesastapām, taču uzzinājām, ka ēkas cēluši latvieši no Limbažiem. Diemžēl viņu vārdus noskaidrot neizdevās.

Vairākus vakarus pavadījām kopā ar valmierieti Raivo Stukānu, kurš jau daudzus gadus strādā Engenēs, viens pats atjaunodams salinieku mājiņas. Kaut arī lielu dzīves daļu Raivo pavada tālu no mājām, viņš seko notikumiem Latvijā. No daudzajiem krāšņajiem Raivo stāstiem visvairāk atmiņā palikusi apcere par to, ka Latvijā atļauts makšķerēt lašu mātes tieši pēc nārsta, kad tās sargā ikrus un ir ļoti izsalkušas. Kādam tiek prieks par galdā celto lasi, bet neapsargātos ikrus tikmēr aprij kāds cits izsalcis radījums.

Latvieši Norvēģijā ne tikai pelna naudu un iepazīst vietējo dzīvesveidu, bet arī mēģina ieviest jaunas vēsmas ēšanas kultūrā. Piemēram, Raivo pie kāda namiņa ieaudzējis no Latvijas atvestu plūmi. Īsajā, bet intensīvajā ziemeļu vasarā plūme jau pirmajā gadā saražojusi veselu spaini gardo augļu. Domājat, ka norvēģi tās pagaršoja?

Ne tikai Raivo, bet arī citi latvieši, kuri strādā Norvēģijā, stāsta, ka norvēģi nav raduši ēst latviešu iecienītās kūpinātās zivis. Tikai retais tās uzdrošinās nobaudīt. Bet gan jau ar laiku pieradīs, jo valstī ir daudz latviešu! Varbūt kādreiz norvēģi pat sadūšosies nogaršot baravikas un apšubekas, kas, neviena nelasītas, skumji sapūst mežos. Latviešiem sēņošanai atliek maz laika – jāstrādā!

Paldies Raivo par dalīšanos Norvēģijas pieredzē!