Gandrīz katrās latviešu mājās ārpus Latvijas ir kāds tautastērps, kas tiek augstu godāts un cienīts – paņemts līdzi no Latvijas kā dzimtas relikvija, mantots no paaudzes paaudzē, pašu gatavots, austs un šūdināts, vai varbūt pasūtināts pie kāda daiļamatnieka. Tautastērps veido un uztur saikni ar Latviju.
Mūsu izstādē “Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē” bija aplūkojami 40 ārzemju latviešu tautastērpi un to valkātāju un darinātāju stāsti. To vidū bija arī Lauras Sāns dāvinātais bērnu tautastērps, kas tapis bēgļu nometnē Vācijā pēc Otrā pasaules kara, izmantojot dažādus neparastus audumus. Tagad tērps aplūkojams digitālajā izstādē.
Laura piedzimst bēgļu gaitās
Otrā Pasaules kara beigās apmēram 180 000 Latvijas iedzīvotāju atstāja savas mājas kara ugunīs un, riskējot ar dzīvību, meklēja glābiņu rietumos – Vācijas kontrolētajās teritorijās. Viena no šiem bēgļiem bija Milda Sāns (dzimusi Priedītis), kura izmuka no Latvijas 1944. gada augustā, ar vilcienu dodoties uz Rostoku Vācijā. Milda ar vīru Bernhardu baidījās, ka, atgriežoties padomju okupācijai, viņi tiktu izsūtīti, tāpat kā 1941. gadā tika deportēti Bernharda abi brāļi.
Izbraukšanas laikā Milda bija gaidībās, meita Laura piedzima dažas nedēļas vēlāk Vācijā, nelielas pilsētiņas Lāges (Laage) slimnīcā. 1945. gadā Sānu ģimenei bija jābēg tālāk, jo tuvojās fronte. Pēc laika viņi nonāca amerikāņu kontrolētajā zonā un atrada pagaidu patvērumu Felbahas (Fellbach) bēgļu nometnē pie Štutgartes
Jau 1943. gadā tika nodibināta Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācija (United Nations Relief and Rehabilitation Administration – UNRRA), kas izveidoja bēgļu jeb pārvietoto personu nometnes (Displaced Persons camps – DP). Šajās DP nometnēs uzturējās tie bēgļi, kuri nevarēja atgriezties mājās, jo viņu zemes bija okupētas. Pēckara Vācijā, Austrijā un Dānijā latvieši bija izkaisīti pa 294 nometnēm.
Nometnēs top tautastērpi
Par spīti tam, ka nometnēs apstākļi bija trūcīgi – pieticīgs un vienveidīgs ēdiens, kopdzīvošana barakās vai daudzdzīvokļu mājās – bēgļi rīkoja un iesaistījās dažādās kultūras, izglītības un politiskajās aktivitātēs. Gandrīz katrā nometnē izveidojās tā sauktā “mazā Latvija”, kur bija sava pamatskola vai vidusskola, teātra ansamblis, koris, tautas deju kopa un dažādas citas latviešu kultūru uzturošas nodarbības.
Daudziem latviešiem tas bija impulss sarūpēt sev tautastērpu. Tautastērpi tika darināti gan nometnēs rīkotajās darbnīcās, gan brīvajā laikā. Pēckara gadu materiālu deficīta apstākļos nācās likt lietā izdomu, lai no dažādiem pielāgotiem audumiem taptu tautastērps. Visbiežāk bēgļu nometnēs tika darināti Bārtas, Nīcas un Rucavas tērpi, jo tos bija salīdzinoši vieglāk un vienkāršāk izgatavot.
Bārtas tautastērps trīsgadniecei
Nonākot bēgļu nometnē, Sānu ģimenei ierādīja dzīvokli daudzstāvu mājā, kur mitinājās arī citi latvieši. Mazā Laura gāja latviešu bērnudārzā. Laura atceras, ka mamma šo Bārtas tautastērpu darināja, kad viņai bija trīs ar pusi gadiņi. Mamma Milda tā izdomāja, jo Laurai taču vajadzēja tērpu, lai piedalītos latviešu bēgļu rīkotajos dziesmu svētkos Eslingenā 1947. gadā!
Materiālus tautastērpa izgatavošanai nebija viegli sagādāt. Taču Milda lika lietā izdomu un atrada visdažādākos audumus, kas būtu piemēroti tautastērpa izgatavošanai – melnie Bārtas brunči tapa no auduma, ko lietoja, lai aptumšotu logus uzlidojumu laikā. Sarkanais audums bija no “Hitlera” jeb nacistu karoga, kas tolaik vairs nebija nevienam vajadzīgs. Savukārt krekls tika pašūts no palaga.
Vēl viens Bārtas tērps Zviedrijā
Gadu vēlāk Mildai ar Lauru bija iespēja pārvākties uz Lundu, Zviedrijā, kur Milda uzreiz dabūja darbu slimnīcas laboratorijā. Bernhards pievienojās vēlāk, jo sākumā visai ģimenei netika dota atļauja kopā pārcelties uz Zviedriju. Kad Bernhards atbrauca, viņam bija jāstrādā siltumnīcā un jāvāc gurķi. Laura gāja zviedru bērnudārzā, kur ātri iemācījās zviedru valodu. Vecāki viņu veda arī uz latviešu sestdienas skolu. Tā sākās Sānu ģimenes dzīve trimdā, jaunajā mītnes zemē Zviedrijā.
Kad Laura pieauga, viņa dzīvoja Stokholmā un turpināja iesaistīties latviešu sabiedrībā, dziedot Stokholmas latviešu korī. Šim nolūkam Laurai bija vajadzīgs savs tautastērps, un 1964. gadā Laura nolēma sev pagatavot Bārtas tērpu – tā paša novada tērpu, kādu viņa bija vilkusi, maza būdama. Ar Stokholmas latviešu kori Laura devās arī uz vairākiem latviešu dziesmu svētkiem Eiropā.
Lauras bērnības tautastērps tika rūpīgi glabāts. Pēc gandrīz trīsdesmit gadiem tas atkal bija redzams latviešu dziesmu svētkos – Laura to bija aizdevusi Zviedrijas latvietei Paulai Blūmkvistei, lai viņa, skaisti uzposta, varētu piedalīties Pasaules latviešu dziesmu dienās Gotlandē 1979. gadā.
Pavisam nesen unikālais bērna tautastērps kā Lauras Sāns dāvinājums nonācis muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” krājumā! Liels paldies par sadarbību Laurai Sāns un Elitai Priedītei!