Novembris ir Latvijas valsts dibināšanas dienas mēnesis, tāpēc iederīgs pārdomām par to, ko nozīmē būt latvietim. 2018. gadā “Latvieši pasaulē” veidoja izstādi “ES (ARĪ) ESMU LATVIETIS”, kurā aplūkojām, ko nozīmē būt latvietim ārpus Latvijas, kā un kāpēc tik daudzi izbraucēji saglabā savu piederību Latvijai un latvietību. Jautājums nav tikai par pagātnes izceļotāju pieredzi un piederību, bet svarīgs arī šodien un būs svarīgs arī rīt. Galu galā, brīva pārvietošanās ir viena no vērtībām, ko esam ieguvuši līdz ar neatkarības atgūšanu, un arī globāli migrācijas plūsmas pieaug gadu no gada. Kaut arī covidkrīze ir palēninājusi migrācijas tempu un apjomu, arī tieši šajā brīdī ārpus Latvijas dzīvo vairāki simti tūkstoši latviešu. Gan mūsdienu izbraucēji un viņu bērni, gan iepriekšējo laiku izceļotāji un Otrā pasaules kara laika bēgļi un viņu pēcteči. Kas notiek ar viņu identitāti un piederību pēc izceļošanas?
Gan migrācijas pētījumi, gan “Latvieši pasaulē” uzkrātā pieredze atgādina, ka jautājums par piederību ir vienkāršs un pašsaprotams tik ilgi, kamēr dzīvo savā senču zemē. Ārpus savas zemes dzīvojot, saglabāt savu etnisko piederību ir izvēle; automātiska latvietība nav iespējama. Piedzimstot ārpus savas senču zemes, tā vispirms ir vecāku izvēle un pēc tam paša – kas tu būsi, un kas tu esi. Strādājot pie izstādes veidošanas un iepazīstoties ar “Latvieši pasaulē” uzkrātajiem stāstiem, kā arī pēc tam Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrā strādājot ar mūsdienu izbraucēju un remigrantu pieredzes izpēti, skaidrs ir viens – ir jāiegulda milzu darbs, ja ir vēlēšanās, lai bērni pārmanto arī piederības izjūtu Latvijai un pārņem vecāku etnisko identitāti. Tomēr šoreiz gribēju rakstīt par kaut ko citu – par pieredzēm, kuras muzeja krājumā mani sevišķi uzrunāja un lika pārdomāt, ko tad īsti nozīmē būt latvietim ārpus Latvijas.
Kaut mūsdienu migrācijas pētījumos tiek minēts, ka cilvēkiem izveidojas dubulta piederība – gan mītnes zemei, gan izcelsmes zemei –, stāstos tomēr vairāk jūtams problemātiskais. Kā to raksturoja viena mūsdienu izceļotāja, kuru pirms daudziem gadiem intervēju vienam pētījumam, – ir sajūta, ka ar vienu kāju stāvi uz viena kontinenta, bet ar otru – uz otra. Iekritīsi okeānā, ja nebūsi uzmanīga. Tiem, kuriem Latvijas atstāšana nebija pavisam labprātīga izvēle, šī spriedze ir vēl izteiktāka. Klāt nāk gan politiskās varas dimensija, gan arī laika dimensija – šodienas Latvija ir pavisam citādāka nekā tā, kura tika atstāta. Vera Puķe Puķīte par piederības un svešuma sajūtas spriedzi stāsta šādi: “Toreiz pirmā momentā man likās – Rīga ir un nav, ir un nav. Kaut kā likās sveša. Visi koki izauguši lieli. Mēs aizbraucām 44. gadā un tagad 75. gads – 31 gads, un pa to laiku jau ļoti izaug, visa daba pārvēršas. Es esmu kādas piecas vai sešas reizes bijusi Latvijā. Bet tas pirmais pārdzīvojums bija visdramatiskākais. Kad es atbraucu atpakaļ, tad kādu pusgadu man bija ārkārtīga depresija. Es sajutos tā… Šeit es esmu sveša: sveša zeme, sveša valoda… Un Latvija! Tur viss… Bet tur nav atkal tas, kas bija toreiz. Krievu valoda visur skan… Nē, es domāju – cik šausmīgi… Un visi izklīduši, tik viena maza daļiņa no maniem draugiem un kolēgām Latvijā palikusi. Nav tāda īsta pamata zem kājām. Es to joprojām vēl jūtu. Bet kaut kā es esmu pieradinājusi sevi. Te jau ir tik daudz, kā nodzīvot. Un Rīgā… Rīgā es aizbraucu – O! Rīga! Vai cik jauki! Kaut kāda ārkārtīgi silta sajūta pārņem. Bet tā tomēr nav mana Rīga. Tā ir savādāka. Kad es atbraucu atpakaļ, es domāju – nu jā, laikam esmu nolemta palikt šeit, Zviedrijā. Tā jau laikam ir.” Helmi Rožanovska savu pieredzi izsaka citādi: “Kad es esmu Amerikā, tad es esmu Latvijai piederīga. Un, kad es esmu Latvijā, tad es jūtu, ka es esmu tur tikai ciemos, ka manas mājas ir šeit [Amerikā]. Man tas princips ir tāds – pareizs vai nepareizs –, vecus kokus ir ļoti grūti pārstādīt. Mēs esam tikai tā sauktie pensionāri, un tie nu Latvijai nav vajadzīgi. Mēs nekad tur nevaram būt tiešām laimīgi.” Kādreiz, no Latvijas skatoties, šķiet, ka uz Rietumiem aizbraukušie latvieši taču bija laimīgi – izmukuši citādi neizbēgamam izsūtījumam vai ieslodzījumam, dzīvojuši brīvās un demokrātiskās sabiedrībās, bez preču deficīta un varējuši ar savu darbu nopelnīt cienījamu iztiku, kā arī brīvi ceļot pa visu pasauli. Stāsti spilgti parāda ko citu – ne no maizes vien cilvēks dzīvo. Ja tu nevari īstenot savu dzīvi tā, kā to būtu gribējis un dzīvot tur, kur tu visvairāk vēlētos dzīvot – tas tomēr atstāj dziļas rētas, ko ar labklājību nevar dziedēt. Kā arī tie atklāj dziļas piederības sajūtas trauslumu – tā veidojas ikdienā no tūkstoš sīkiem pavedieniem starp mums, vidi, apkārt esošajiem cilvēkiem, mūsu izjūtām un attieksmes. Pārrāvums šajā trauslajā tīklā var būt nepārvarams un ļoti sāpīgs.
Par zaudējuma lielumu un Latvijas emocionālo nozīmi man sevišķi liek domāt šie divi citāti. Ērika Rūša teiktais: “90. gadu sākumā, kad Hotel de Rome atjaunoja, tad es biju viens no pirmajiem viesiem – man iedeva trimdīša sapņu istabu. Atver logu, un tur ir Brīvības piemineklis. Es negulēju, es sēdēju un skatījos!” Starp citu, gandrīz katrai trimdas kopienai bija savs brīvības piemineklis – fotogrāfijā, zīmēts, gleznots, no kartona vai pat koka. Pasākumos tam bija goda vieta. Arī mums, LL, Brīvības piemineklis Rīgā visus padomju gadus bija atgādinājums par brīvību. Tiešām brīnums, ka padomju vara to nedemontēja, jo piemineklis uzturēja dzīvu vēsturisko atmiņu, pat ja tolaik jaunajai paaudzei, kā man, vēstures laika līnija un konteksts nebija gluži skaidrs. Tomēr stāsts nav tik daudz par to, vai es varu vai nevaru skatīties uz Brīvības pieminekli katru dienu, cik par to, kā viens piemineklis tiešām kļūst par simbolu un zīmēts, līmēts vai oriģināls, ietilpina sevī ideju par tautu, valsti un brīvību. Taču šo pašu ideju, kas varbūt ir tik liela, cik Latvija un tauta, ietilpina arī dažādi mazāki priekšmeti – no Latvijas paņemts rupjmaizes gabaliņš, sauja zemes no sava lauka, karoga standarta gabaliņš, ozola zīles no māju pagalma. Sniedzes Ruņģes stāstā var redzēt, kā notiek šī simbolisko nozīmju apgūšana: “Šeit ir vācelīte no Latvijas. Tur iekšā ir Latvijas zeme. Tad 18. novembrī mēs drīkstējām pieskarties Latvijas zemei, mēs savus mazos pirkstiņus tur likām. Tas bija kaut kas ļoti sevišķs, maģisks.” Jautājums, vai mēs ļaujamies šai maģiskajai transformācijai un ļaujam Latvijas idejai dzīvot un turpināties arī caur mums.
Noslēgumā gribu teikt vislielāko paldies Maijai Hinklei par pieredzes pērļu meklēšanu muzeja krājumā esošajos stāstos, gatavojot izstādi. Un vislielāko paldies gibu teikt visiem, kuri muzejam “Latvieši pasaulē” ir uzticējuši savu dzīves stāstu un priekšmetus, kuru materiālā vērtība dažreiz ir liela, bet dažreiz nav necik liela, toties vienmēr to simboliskā vērtība ietilpina dzīvē vissvarīgāko un dažreiz pat visu Latviju. Paldies jums!
Ar papildinformāciju par izstādi aicinām iepazīties muzeja mājaslapas sadaļā “Projekti“.
Sagatavoja Baiba Bela – muzeja “Latvieši pasaulē” valdes locekle; izstādes “Es (arī) esmu latvietis” projekta vadītāja