Sašķeltās ģimenes
Otrā pasaules kara dēļ daudzas latviešu ģimenes tika sašķeltas un izšķirtas uz mūžu. Daudz latviešu tika iznīcināti karadarbības un okupācijas režīmu represiju dēļ. 1941. gada jūnijā padomju varas iestādes deportēja uz Sibīriju aptuveni 15400 Latvijas iedzīvotāju. Baidoties no atkārtotām represijām, aptuveni 180 000 cilvēku 1944./1945. gadā devās bēgļu gaitās uz Eiropu (Vāciju, Austriju, Franciju, Zviedriju, Dāniju), pēc tam tālāk uz citām Rietumu valstīm. Nereti veidojās situācija, ka daļa ģimenes atradās izsūtījumā, daļa palika Latvijā, bet vēl viena daļa bija devusies trimdā uz Rietumiem. Dzelzs priekškars, bailes un politiskās iekārtas šķīra brāļus un māsas, sievas un vīrus, vecākus un bērnus uz visiem laikiem. Daudzi izmantoja vienīgo saziņas iespēju – saraksti daudzu gadu un pat gadu desmitu garumā. Taču dažiem sakari pārtrūka jau pēc pirmā un vienīgā kontakta, saņemot ziņu par radinieku nāvi.
Kristaps Jaunzemis apprecējās ar Zinaīdu Michailovsku 1934. gadā. Viņi dzīvoja Rīgā, kur piedzima dēls Jānis. Otrā pasaules kara beigās ģimene tika sašķelta: Kristaps cīnījās latviešu leģionā Kurzemes cietoksnī, bet Zinaīda un Jānis izbrauca no Latvijas, dodoties bēgļu gaitās. Kristaps krita gūstā un tika izsūtīts uz Sibīriju, kamēr Zinaīda un Jānis nonāca bēgļu nometnēs Vācijā. Te piedzima Kristapa un Zinaīdas meita Valda. 1950. gadā Zinaīda ar bērniem pārcēlās uz Ziemeļameriku.
Kad Kristaps pēc izsūtījuma atgriezās Latvijā, sākās sarakste ar Zinaīdu un bērniem Linkolnā, Nebraskā, ASV. Nereti Kristaps pievienoja vēstulēm mazas, paša veidotas glezniņas. Šīs miniatūrās Latvijas ainavas ģimenei tālumā atgādināja gan par Latvijas dabas skaistumu, gan palīdzēja saprast Kristapa paša ikdienu un apstākļus. Jaunzemju ģimene sarakstījās no 1957. līdz 1977. gadam, kopumā saņemot apmēram 50 šādas glezniņas no Latvijas. Ģimene tā arī vairs nekad nesatikās – Kristaps nomira Latvijā 1977. gadā, Zinaīda – ASV 2009. gadā.
Fragments no vēstules, kuru Kristaps rakstīja dēlam Jānim 1962. gadā:
“Cik ilgi lai pieauguša cilvēka atmiņā saglabājās atmiņas no agrās bērnības – gadu gaitā tās sadilst un pagaist… Tāpēc arī nebrīnos, ka esmu Tev kļuvis svešs un Tev nav man, ko lāgā pateikt. Būtu ļoti pateicīgs mīļajam Dieviņam, ja viņš kaut sapnī man vēlētu uz brīdi paskatīties Tev sejā, dzirdēt Tavu balsi.”
