LATVIEŠU SATIKŠANĀS VIETAS PASAULĒ
No Latvijas izceļojušie latvieši vienmēr centušies atrast un izveidot vietu, kur tautieši varētu pulcēties kopīgos sarīkojumos.
Visbiežāk pirmā pulcēšanās vieta ir bijusi baznīca vai kāda telpa, kur notikuši dievkalpojumi.
Visos izceļošanas viļņos dažādos kontinentos un zemēs latvieši ir būvējuši gan baznīcas, gan savus latviešu namus, nesavtīgi ziedojot līdzekļus, laiku un darbu. Reizēm latviešu biedrības ir pirkušas vecas ēkas, tās piemērojot latviešu kopienas vajadzībām.
Šie latviešu nami, baznīcas un lauku īpašumi bija un joprojām ir vietējās latviešu kopienas pamats. Tur norit rosīga sabiedriskā dzīve – notiek dažādi sarīkojumi, tautas deju kopu un koru koncerti, sporta nodarbības, izstādes, svētku pusdienas un daudzi citi pasākumi, darbojas svētdienas skolas un nometnes, ir iekārtotas bibliotēkas un arhīvi. Šajās vietās pulcējas dažādu paaudžu latvieši, lai satiktos ar citiem latviski runājošiem cilvēkiem, kopīgi svinētu latviešu svētkus un jaunajai paaudzei nodotu zināšanas par Latviju, latviešu valodu un tradīcijām.
Rotājumi no Abrenes pils Luāras ielejā Francijā.
Tos Austris Grasis atradis zemē pils tuvumā 20. gadsimta 80. gadu beigās.
Abrenes pili (Chateau de La Villaumaire) Luāras ielejā var uzskatīt par ļoti neparastu un ambiciozu latviešu nama interpretāciju. Idejas galvenais autors un vadītājs bija Vācijas latvietis Austris Grasis. Viņš ar domubiedreni Anitu Lediņu 1987. gadā nodibināja biedrību “Abrene”, kas iegādājās šo pili ar aizdevumu un paju pārdošanu citiem latviešiem pasaulē.
“Abrenes” mērķis bija saglabāt un veicināt latviešu valodu, kultūru un identitāti internacionālos un kultūras izmaiņu rāmjos. Abrene kļuva par aktīvu latviešu centru, kur pulcējās latvieši no visas pasaules, lai kopā strādātu un mācītos. Austris Grasis katru nedēļu brauca aptuveni 800 kilometrus no savas dzīvesvietas Bonnā uz Abreni, lai piedalītos latviešu kopienas dzīvē. Te valdījusi īsta brīvības un Latvijas sajūta. Austris atceras: “Trimdā augdams un dzīvodams, ja man kaut kur bija mājas sajūta – tas bija Abrenē. Nekur citur – ne Minhenē, ne Minsterē – tā nebija.”
Diemžēl pēc septiņiem darbības gadiem biedrība “Abrene” tika likvidēta un īpašums zaudēts, bet atmiņas par vēsturisko pili kā trimdas latviešu mājvietu palikušas daudziem latviešiem, kuri tur strādājuši vai viesojušies.
