LATVIEŠU SKOLA DIENVIDAMERIKAS MŪŽAMEŽĀ
Vārpa ir neliels ciems Sanpaulu (São Paulo) štata iekšzemē Brazīlijā, ko nodibināja izceļotāji no Latvijas 1922. gadā. Lielākā daļa no viņiem bija baptisti, kuri paši sevi dēvēja par atmodniekiem. Viņus vadīja cieša pārliecība, ka visdrīzākajā laikā sagaidāma Kristus otrreizēja atnākšana, kurai pienācīgi jāsagatavojas. Pēc viņu domām, vislabāk no grēkiem varēja attīrīties Brazīlijas mūža mežā, tālu no civilizācijas vilinājumiem.
Sākuma posms latviešiem Brazīlijā bija dramatisks. Karstais klimats, neierastais ēdiens, tīra dzeramā ūdens trūkums un smagais fiziskais darbs mūža mežā prasīja daudzas dzīvības. Arī garīgajā dzīvē nācās piedzīvot vilšanos, jo vadoņu apsolītā paraušana (nonākšana debesīs) nepiepildījās, kaut arī netrūka tādu, kuri nebeidza to gaidīt līdz pat mūža beigām.
Daļa no šiem ieceļotājiem nespēja vai nevēlējās iegādāties savu saimniecību, tādēļ 20. gs. 20. gadu vidū apvienojās kopsaimniecībā Palma. Tā balstījās pirmo kristiešu komūnu idejās. Kopsaimniecības biedri pilnībā atteicās no privātīpašuma, kopīgi strādāja, pielūdza Dievu un devās misijas gājienos pie vietējiem iedzīvotājiem.
Izceļotāji rūpējās par bērnu izglītību. Pirmajos gados bērnus mācīja no Latvijas ieceļojušas profesionālas skolotājas latviešu valodā pēc tā laika Latvijas skolu programmas. Kopš Otrā Pasaules kara mācības notika tikai portugāļu valodā Brazīlijas valdības apstiprinātu skolotāju vadībā. Garīgo izglītību nodrošināja baptistu draudžu svētdienas skolas.
Jāņa Dzeņa un Ziedītes Ozoliņas skolas burtnīcas
Izmantotas Palmas kopsaimniecības skolā Brazīlijā 1928. – 1932.g.
Palmas sešklasīgo skolu vadīja Marija Mellenberga, kura jau Latvijā bija ieguvusi skolotājas tiesības. Mācības notika latviešu valodā. Skolas telpas bija izvietotas Palmas garāžas galā. Bērni mācījās līdz pusdienas laikam, bet pēc tam devās kopīgos saimniecības darbos.
Ziedīte Ozoliņa (1911 – 2004) līdz mūža beigām dzīvoja Palmā un strādāja “kēķī”. Viņa nekad neiemācījās portugāļu valodu.
Jānis Dzenis (dz. 1918) bija māceklis pie Palmas pulksteņmeistara. Viņam šis darbs nepatika, tādēļ vēlāk Jānis pie kopsaimniecības šoferiem apguva šofera un mehāniķa iemaņas. Jānis atceras: “Biju jau ar’ portugāļu valodas stundas… skolotājas pašas nemācēja, un iemācīja bērnam nepareizi, un pēc tam, kad bērns ir paaudzis lielāks, to nevar dabūt ārā!”
“Latvieši pasaulē” muzeja krājumā glabājas priekšmeti, fotogrāfijas un intervijas par latviešu kolonistiem Brazīlijā 20. gadsimta sākumā.
