Latviešu uzņēmumi ar latviskiem nosaukumiem
Tautiešus ārpus Latvijas parasti viegli atpazīt pēc latviska vārda vai uzvārda – tas liecina par izcelsmi un piederību. Savu vārdu un uzvārdu cilvēks parasti saņem “mantojumā”, bet uzņēmuma nosaukumu tā dibinātāji var brīvi izvēlēties. Nereti latviešu uzņēmēji dažādās pasaules malās saviem uzņēmumiem devuši latviskus nosaukumus: Argentīnā – uzņēmums “Plasticos Imanta”, Brazīlijā – mehāniskā darbnīca “Prieks” (Novaodesā) un “Rīga” (Urubisijā), Venecuēlā – augstceltne “Centro Letonia”.
Interesants piemērs ir galdniecības uzņēmums “The Latavia Furniture Manufacturing Company” (Latavijas mēbeļu rūpnīca) ASV, Misisipi štatā, kas dibināts pēc Otrā pasaules kara. Šo nosaukumu tam devis īpašnieks amerikānis, kurš tajā nodarbinājis latviešu iebraucējus – galdniekus.
Savukārt Austrālijā iecienīta bija maiznīcas “Rīga Bakeries” produkcija.
Latvisks nosaukums ne tikai pauž dibinātāja (vai īpašnieka) lepnumu par savu izcelsmi, bet arī dod iespēju sveštautiešiem izskaidrot šī vārda nozīmi. Tā, piemēram, latviešu izcelsmes Šausu ģimene Kuritibā, Brazīlijā, ir devuši latviskus vārdus vairākiem ģimenes uzņēmumiem: “Laima”, “Sveiki”, “Dargums”, “Naudin”, “Zobens”, “Baltia”, “Latsis” un “Pērkons”. Donalds Šauss, viens no uzņēmumu līdzīpašniekiem, stāsta: “Mums šķiet, ka uzņēmuma nosaukums “Perkons” ir pareizs, jo daudzi cilvēki vaicā, ko tas nozīmē. Un katru reizi, kad viņi apvaicājas, mums ir iespēja par to pastāstīt. Mēs stāstām, ka tā ir daļa no mūsu izcelsmes valsts mitoloģijas un apzīmē varenību un tajā pašā laikā arī spēku.”
1949. gadā Argentīnā ieceļoja apmēram 800 latviešu, no kuriem ap 600 apmetās Buenosairesā un tās apkaimē. Ieceļotāju vidū bija arī galdniekmeistars Kristaps Ozols, viņa sieva Marta un bērni Ilgvars, Dzidrs un Visvaldis. Sākumā līdz ar citiem tautiešiem viņi apmetās Sanmigelā (San Miguel), kur Latviešu Savienība Argentīnā bija noīrējusi plašu savrupnamu sieviešu un bērnu izmitināšanai. Visi dzīvoja lielā saspiestībā, vīriešiem nācās nakšņot dārzā, šķūnī vai pat uz mājas jumta. Sākumā Ozolu ģimenes vīrieši strādāja galdniecībā, māsa Dzidra – tekstilfabrikā. Ar vietējā luterāņu mācītāja palīdzību pēc dažiem mēnešiem izdevās atrast piemērotu zemes gabalu sava mitekļa celtniecībai ar izdevīgiem nomaksas noteikumiem. Par nopelnīto naudu nepilna pusgada laikā Ozoli pašu spēkiem uzcēla vienu no pirmajām latviešu mājām Sanmigelā un nosauca to par “Ozoliem”.
20. gs. 50. gadu sākumā Ozoli iegādājās plastmasas plēves lodēšanas mašīnu un nodibināja darbnīcu “Plasticos Imanta”, kur ražoja bērnu lacītes, priekšautus un citas plastmasas sīkumus. Uzņēmums ātri attīstījās – laika gaitā “Plasticos Imanta” bija jau sešas lodēšanas mašīnas. Par sapelnīto naudu varēja atvērt veikalu Buenosairesas priekšpilsētā Muņizā, ko vadīja Kristaps un Marta.
Redzot Ozolu biznesa plauksmi, arī citi latvieši uzsāka līdzīgus uzņēmumus. Ilgvars atcerējās: “Kādi 100 latvieši strādāja ar to plastikas lodēšanu. Dzina viens otram cenas lejā. Tajā laikā uznāca manteļu sērga. Lietusmēteļus visiem vajadzēja, visiem vajadzēja! Materiālu nevarēja dabūt. Mums brauca mašīnas pretī ar ruļļiem, lai mēs dodam pretī manteļus. Uztaisījām uz 30 000 mēteļu! “
