Latviešu zvejnieku ciems Lietuvā
Sventāja ir sens kuršu ciems, kuru mūsdienu Latvijas kartē vairs neatrast. Tas tāpēc, ka 1921. gadā, neilgi pēc Latvijas valsts nodibināšanas, tika juridiski precizēta Latvijas – Lietuvas robeža, un Rucavas pagasta dienvidu daļu piešķīra Lietuvai. Robežu šķīrēji to argumentēja ar faktu, ka tā lietuviešiem būs iespēja tikt pie jūras un būvēt ostu (toreiz Klaipēda vēl atradās Vācijas teritorijā). Ostu Sventājā tā arī neuzbūvēja, un zvejnieku dzīve varēja ritēt nemainīgā gaitā vēl līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem, kad tur sāka aktīvi būvēt atpūtas namus un kempingus. Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas Sventāja palika Lietuvas teritorijā. Mūsdienās tā ir Palangas pilsētas daļa – Šventoji. Līdz mūsdienām jūras tuvumā ir palikušas tikai dažas senās zvejnieku viensētas, un tikai vairs retajā dzirdama senā kuršu – latviešu valoda.
(Tekstu sagatavoja Janta Meža.)
Šie cimdi ir daļa no Dienvidkurzemes cimdu tradīcijas. Dūraiņi tika darināti Sventājā, Lietuvā 20. gadsimta 20. gados. Tie nāk no Annas Bielis (dz. Putŗis, 1932–2019) mātes pūra. Anna ar savu vīru, zvejnieku Jāni dzīvoja Sventājā, viensētā pie jūras. Anna atcerējās Sventājas latviešu ģērbšanās tradīcijas no agrākiem laikiem, kad sievas baznīcā un godu reizēs vilkušas tautastērpus: mājās austas vadmalas lindrukus jeb brunčus un vesti ar zomšis (samta) apšuvumiem, galvā duj’ (divi) lakatus, kājās virs sietavām vilka baltas vilnas zeķes.
