Baškīrijas latviešu kopiena
19. gadsimta beigās daudzas latviešu ģimenes pārcēlās uz dzīvi Baškīrijā. Tur – Ufas guberņā, Krievijā – varēja savā īpašumā iegūt zemi un sākt saimniekot patstāvīgi. Latvieši vispirms kļuva par līdumniekiem, pēc tam iekopa savas viensētas, uzcēla latviešu skolas un baznīcas. Ne tikai zemkopība un piena lopkopība, bet arī biškopība bija galvenā nodarbošanās latviešu saimniecībās.
Strādīgo latviešu labklājību pārtrauca 20. gadsimta 30. gados Krievijā īstenotā kolektivizācija. Viensētās dzīvojošajiem latviešiem nācās pierast pie dzīves sādžā un darba kolhozā. Taču tas bija nieks, salīdzinot ar traģiskajiem notikumiem 1937.–1938. gadā, kad Staļina represiju laikā bez iemesla arestēja un noslepkavoja lielāko daļu latviešu vīriešu.
Pēc Otrā pasaules kara latviešu skaits Baškīrijā turpināja samazināties, to veicināja mobilizācija armijā, politiskās represijas un aizceļošana, tostarp uz Latviju, kur pēc vairākiem gadu desmitiem atgriezās daudzas latviešu ģimenes.
Mūsdienās Baškīrijā (tagadējā Baškortostānas Republika Krievijas Federācija) vēl joprojām dzīvo latvieši, no kuriem lielākā daļa ir asimilējušies un vairs tikai retais zina latviešu valodu. Pēc tautas skaitīšanas datiem 2002. gadā Baškīrijā dzīvoja 1508 latviešu. Kopš Krievijas uzsāktā agresīvā kara Ukrainā daudzi Baškīrijas latvieši un viņu pēcteči neuzdrošinās atklāt savu latvisko identitāti. Diemžēl gan baiļu, gan ceļošanas ierobežojumu dēļ palēnām izzūd arī saikne ar radiem un draugiem Latvijā.
