JA PRIEKŠMETI VARĒTU RUNĀT!
Daudzi priekšmeti muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā pēc pirmā acu skata neliekas īpaši vai interesanti. Liela daļa no tiem ir veci sadzīves priekšmeti, nereti saplīsuši, nokalpojuši, pagalam necili. Varētu šķist, ka tie kādas nejaušības dēļ ir saglabājušies cilvēku mājās, daudzus gadus nelietoti.
Taču pēc priekšmeta vēstures izpētīšanas, kuras pamatā lielākoties ir saruna ar to īpašnieku, šīs lietas iegūst jaunu nozīmi. Izrādās, ka īpašnieks šo mantu glabājis daudzus gadus, jo tā līdzās ir bijusi kādā dzīves vai vēstures periodā vai atgādina kādu svarīgu vietu, cilvēku, notikumu. Priekšmeta stāsts ir viens no veidiem, kā labāk saprast un atklāt tā īpašnieka pieredzi un dalību Latvijas izceļošanas vēsturē.
Knaģis, kuru grebis Fricis Emsiņš 20. gadsimta 40. gados Pārdaugavā un nosūtījis meitas ģimenei bēgļu gaitās Vācijā. Dāvinājusi Friča mazmeita Vija Sieriņa (dz. Veidemanis).
Fricis Emsiņš dzīvoja Pārdaugavā kopā ar sievu Kati, meitu Zelmu, znotu Arvedu Veidemani un mazmeitiņu Viju. Fricis bija darbīgs saimniecībā – sēja bērzu žagaru slotas, greba karotes, knaģus un citus saimniecībā noderīgus priekšmetus.
1944. gadā meita Zelma ar ģimeni devās bēgļu gaitās, kamēr vecāki Fricis un Kate palika Pārdaugavā. Vecāki no Latvijas uz viņu pagaidu mājām mazā vācu pavalstī Tiringenē pa dzelzceļu aizsūtīja dažas vajadzīgās lietas, ieliktas koka kastē – VEF radioaparātu, vatētus deķus, darba rīkus un virtuves piederumus, arī Friča grebtos knaģus.
Gadiem ejot, knaģi turpināja kalpot ģimenei veļas žāvēšanai gan stindzinošā aukstumā, gan putekļu pilnos pagalmos daudzās bēgļu nometnēs Vācijā. Kad Veidemaņu ģimene 1951. gadā pārcēlās uz Austrāliju, Friča grebtie knaģi izceļoja līdzi, un turpināja kalpot karstajā saulē imigrācijas nometnē “Bonegilā” un citur.
Vija Sieriņa (dz. Veidemanis), dāvinot knaģi muzejam “Latvieši pasaulē”, uzrakstīja un nodeva no knaģa skatpunkta rakstītu “dzīvesstāstu”. Neliels fragments: Gadu gaitā mani darba biedri viens pēc otra pazuda vai saplīsa. Vai nu no tā, ka meitenes viņus kaut kur bija aizmetušas un aizmirsušas, vai vienkārši no vecuma, jo pa to laiku jau bija atnācis jaunais gadu simtenis, jeb varbūt arī no pārstrādāšanās, jo darba, karājoties pie rotējošajiem veļas karuseļiem, bija daudz un tas bija atbildīgs.
Pēc gandrīz 70 gadiem knaģis atkal nonāca savā “dzimtenē” – Rīgā, Latvijā, kur šodien turpina savu dzīvi muzeja “Latvieši pasaulē” krājumā.
Vijas Sieriņas uzrakstītais “Kāda knaģa stāsts” pilnā versijā izlasāms muzeja “Latvieši pasaulē” bloga ierakstā, sk. https://www.lapamuzejs.lv/kada-knaga-stasts/
