Nupat ir noslēdzies darbs pie digitālās fotogrāfiju datubāzes “www.dpalbum.lv” pārņemšanas un fotogrāfiju ievietošanas muzeja “Latvieši pasaulē” palīgkrājumā. Īsumā tas nozīmē apstrādāt vairāk nekā piecus tūkstošus fotogrāfiju par latviešu ikdienas dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā pēc Otrā pasaules kara, pielāgojot un sistematizējot aprakstus. Par to vairāk stāsta projektā iesaistītais muzeja darbinieks Toms Pāvils.
Mans darbs pie projekta par fotogrāfijām no DP nometnēm (“displaced persons” vai pārvietotās personas) ir bijis diezgan ilgs. Uzreiz gan ir jāsaka, ka, lai gan kopējais apstrādāto attēlu un aprakstu apjoms ir nedaudz zem 5200 ierakstiem (5196), dažādu apsvērumu dēļ (kopijas, neatbilstoši attēli, cits laika periods u.c.), gala rezultātā publikai būs pieejami nedaudz virs 4900 ierakstiem (4924). Tomēr apjoms joprojām ir iespaidīgs. Jau pavisam drīz tas visiem interesentiem būs pieejams gan muzeja “Latvieši pasaulē” fotogrāfiju datubāzē “www.latviesipasaulefoto.lv”, gan arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā krājumā. Projekta ietvaros ir arī atjaunota viena no abām plānotajām interneta izstādēm par DP nometnēm – “Dieva Putniņi” par dzīvi bēgļu nometnēs. Tā ir atrodama dieva-putnini.lapamuzejs.lv. Otrā izstāde – “Tālos Ceļos”, par skautiem un gaidām nometnēs – šobrīd atrodas izstrādes stadijā un tiks publicēta tuvākajā laikā.
Es ilgi domāju, kādu projekta aspektu atklāt šajā ierakstā. Ietilpināt DP albumu pāris rindkopās šķiet teju neiespējami… bet ne tāpēc, ka nebūtu, ko teikt. Gluži otrādi, teikt ir tiešām daudz. Es Jums varētu stāstīt, ka, pateicoties lielajam apjomam skautu bilžu, es tagad zinu vismaz trīs veidus, kā mežā var izveidot galdu. “Savām acīm” esmu redzējis kopā sanākšanas prieku Dziesmu svētkos bēgļu nometnēs laikā, kad cilvēkiem nupat bija atņemta valstiskā neatkarība. Esmu redzējis sapņus un cerību par brīvu Latviju. Esmu iepazinis latviešu uzvārdu bagātību un skanīgumu, piemēram, Zemīte, Lūse, Ābols, Priedkalns, Boģis, Noriņš, Kazubērns, Robežnieks, Pelēkzirnis – un šie uzvārdi ir tikai no vienas fotogrāfijas vien. Ir bēgļi, kuri visu nometņu laiku pavadīja vienā nometnē, bet ir arī tādi, kuriem nācās mainīt 5 un vairāk nometnes. Daudzi bilžu dāvinātāji dalās ne tikai ar stāstiem par pieredzēto nometnēs, bet arī par piedzīvojumiem pilnajiem, citreiz holivudiski-neticamajiem izdzīvošanas stāstiem par ceļu līdz tām. Savukārt pēc dzīves bēgļu nometnēs daudzu ģimeņu locekļi šķīrās, lai izklīstu pa visu plašo pasauli – daži palika Eiropā, bet citi devās tālāk gan ar kuģiem, gan arī lidmašīnām. Tas viss tur ir, un vēl vairāk. Par to varētu grāmatas rakstīt vai seriālus uzņemt.
Tomēr viens projekta aspekts sevi diezgan skaudri pieteica 24. februāra rītā ar Krievijas uzsākto agresiju Ukrainā. Tas vēl vairāk sevi pieteica dienas un nedēļas vēlāk, kad atskanēja briesmu pilnas ziņas par iebrūkošā karaspēka neģēlībām. Un varbūt vēl jo uztraucošāk tas šķita tieši DP albuma dēļ – es strādāju pie projekta, kas stāsta par lielu daļu latviešu tautas, kurai vairāk nekā 70 gadus senā pagātnē bija jābēg no tā paša agresora, kas šobrīd pastrādā noziegumus pret citu, tik netālu esošu Eiropas valsti!
DP albumā vizuālu liecību par karā piedzīvoto ir reti. Albums ir par dzīvi jau pēc briesmām, par jauniem sākumiem. Tomēr karš ir klātesošs daudzos ierakstos – kā aprakstos, tā fotogrāfijās. Esmu tajās redzējis Padomju Savienību otrpus upju krastiem. Esmu lasījis stāstus par atgriešanos atpakaļ okupētajā Latvijas teritorijā, kurp cilvēki ir devušies gan brīvprātīgi, gan krievu aģentu ar viltu apmānīti –, kā arī par nometņu iedzīvotāju protestiem pret PSRS agresiju jau okupētajā Latvijā. Ir arī liecība par pirmo pēckara laiku un krievu karavīriem, kas izvaro sievietes. Latviete, kas liecībā tika minēta, bija dāvinātāja māte, kas izglābās no izvarošanas mežā (turklāt vēl savu bērnu priekšā!) tikai tādēļ, ka runāja krieviski. Karavīri nokaunējās, atkāpās. Bija domājuši, ka viņa ir vāciete. Mūsdienās gan Ukrainā pat valodu zināšanas vairs nepasargā nevienu. Ceru gan – un ticu! – ka ukraiņu tautai izdosies naidnieku uzvarēt un atgriezt savu valsti tās iepriekšējās robežās, lai viņu tautai atkal ir netraucēta vieta, ko saukt par savām mājām.
Nobeigumā vēlētos piedāvāt attēlu galeriju par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Fotogrāfijas, cerams, ļaus ielūkoties tik dažādajā ikdienā, ko bēgļu nometnēs cilvēki izdzīvoja. Cerot, protams, ka latviešu tautai neko tādu piedzīvot pašai nekad vairs nenāksies.
* Dieva Putniņu ligzdas – šādi DP nometnes dēvē viena no fotogrāfiju dāvinātājām Gunta Krasts-Voutyras.
