LATVIEŠI SIBĪRIJĀ
19. gadsimta 90. gados tūkstošiem latviešu brīvprātīgi izceļoja uz Sibīriju, lai varētu saimniekot savā zemes īpašumā. Viena daļa, galvenokārt izceļotāji no Alūksnes (toreiz – Marienburga), apmetās tagadējās Ujaras stacijas tuvumā, nodibinot vairākas kolonijas. Viena no tām bija Imbeža (tagad – Zapasnoj Imbež, Запасной Имбеж, dibināta ap 1900. – 1901. gadu ar 60 latviešu un igauņu viensētām), netālu no Sibīrijas Marienburgas (dibināta 1896. gadā, saukta arī par Sibīrijas Alūksni, no 1915. gada – Suhonoja). Abu koloniju sabiedriskā un saimnieciskā dzīve bija cieši saistīta – Imbežas latviešu bērni mācījās Sibīrijas Alūksnes skolā (atvērta 1907.gadā), saimnieki dibināja lauksaimnieku un patērētāju biedrības, kopīgi svinēja svētkus.
Imbežas uzplaukumu pārtrauca I Pasaules karš un 1917. gada oktobra apvērsums Krievijā. Sākoties Pilsoņu karam, vairums latviešu atbalstīja sarkanos, un daudzi pievienojās sarkano partizānu vienībām. 1918. – 1919. gadā Imbežā ieradās Kolčaka soda ekspedīcijas, kuru laikā par sarkano atbalstīšanu tika nošauti desmitiem latviešu vīriešu un nodedzinātas daudzas viensētas. Imbeža, tāpat kā citas latviešu kolonijas Krievijā, piedzīvoja gan “atkulakošanu”, gan piespiedu kolektivizāciju, gan arī 1937. – 1938. gada represijas un upurus Otrā Pasaules kara laikā.
Pašlaik ciemā dzīvo dažas latviešu un latviešu pēcnācēju ģimenes, un šur tur vēl skan latviešu valoda.
“Latvieši pasaulē” muzeja krājumā glabājas liecības par latviešu kolonistiem Krievijā – priekšmeti, fotogrāfijas, dokumenti un intervijas.
