LATVISKAS LIELDIENAS
Viens no latvietības uzturēšanas veidiem ārzemēs ir gadskārtu svinēšana latviskā gaumē, kad svētku rituālos īpatnējā veidā savijas tautiskās un kristīgās tradīcijas.
Neatņemama un ļoti nozīmīga svētku sastāvdaļa ir ēdiena gatavošana. Latviešu receptes – rokrakstā rakstītas vai iespiestās pavārgrāmatās – paņemtas līdzi, dodoties bēgļu gaitās, un rūpīgi glabātas no paaudzes paaudzē. Cik daudz izdomas vajadzēja saimniecēm, lai mītņu zemēs sameklētu nepieciešamo izejvielu un garšvielu aizstājējus! Kā ieskābēt gurķus bez upeņu lapām? Kā izcept speķa raušus bez speķa? Vai Jāņu siers bez ķimenēm ir iespējams?
Tuvojoties Lieldienām, latvieši jau laicīgi sāk iekrāt sīpolu mizas olu krāsošanai. Dienvidu puslodes latviešu gadskārtu svētki atšķiras no Latvijas – Ziemassvētkus viņi svin vistrakākajā vasaras karstumā, bet Lieldienas, kas Latvijā saistās ar pavasara atmodu, atzīmē rudenī.
Svētki latviešu draudzēs, namos un centros ir devuši un joprojām dod iespēju sanākt kopā dažādu paaudžu latviešiem. Gadskārtu svētku rituāli stiprina kopienas savstarpējās saites un svinību laikā tos apgūst arī jaunākā paaudze.
Ilgas Breikšas katliņš Lieldienu olām
Marija Vērpelis, 1944. gadā bēgdama no Rīgas, no savas mammas Luīzes Bērziņas mājas Ropažu ielā paņēma līdzi vairākus noderīgus virtuves piederumus, arī šo katliņu. Trauki noderēja bēgļu gaitās Vācijā un Austrijā. Marija Vērpelis tos paņēma līdzi, kad izceļoja uz Kanādu. Marijas meita Ilga Breikša katliņu lietoja Lieldienu olu krāsošanai sīpolu mizās.