SAŠĶELTAS ĢIMENES
Otrā pasaules kara iespaidā daudzas latviešu ģimenes tika sašķeltas uz mūžu. Liela daļa latviešu tautas tika iznīcināta dēļ kara darbības un okupācijas režīmu represijām. 1941. gada jūnijā padomju varas iestādes deportēja uz Sibīriju aptuveni 15,400 Latvijas iedzīvotāju. Baidoties no atkārtotām represijām, aptuveni 180 tūkstoši cilvēku 1944./1945. gadā bēga uz Eiropu (Vāciju, Austriju, Franciju, Zviedriju, Dāniju), pēc tam tālāk uz citām Rietumu valstīm. Nereti veidojās situācija, ka daļa ģimenes atradās izsūtījumā, daļa palika Latvijā, bet vēl viena daļa bija devusies trimdā uz Rietumiem. Dzelzs priekškars, bailes un politiskās iekārtas šķīra brāļus un māsas, sievas un vīrus, vecākus un bērnus uz visiem laikiem. Daļa izmantoja vienīgo saziņas iespēju – saraksti daudzu gadu un pat gadu desmitu garumā. Taču dažiem sakari pārtrūka jau pēc pirmā un vienīgā kontakta, saņemot paziņojumu par radinieku nāvi.
Bolšaitis ģimenes relikvija no Austrijas
“Glāzenbaha pie Zalcburgas 1946. Daudz laimes”
1944. gada 12. jūlijā Elza Bolšaitis ar vienpadsmitgadīgo meitu Ileani un septiņgadīgo dēlu Pēteri ar vilcienu no Rīgas izbrauca bēgļu gaitās. Ģimenes galva, Latvijas armijas kapteinis Aleksandrs Bolšaitis, 1941. gadā no Litenes nometnes bija izsūtīts uz Sibīriju. Izbēgšanas brīdī Elza un bērni nezināja, ka viņš jau 1942. gadā bija miris nometnē Noriļskā. Vispirms Elza ar bērniem nonāca Grācā, Austrijā, un pēc kara viņi apmetās Glāzenbahas bēgļu nometnē Zalcburgas tuvumā. Tur dzīvojot, ģimenei bija iespēja apmeklēt apkārtnes skaistākās vietas. Ileane atcerās, ka šo ģimenes fotogrāfijas rāmīti viņi iegādājās tieši tajā dienā, kad pienāca ziņa par tēva Aleksandra nāvi Sibīrijā. 1947. gadā Elza ar bērniem pārcēlās uz dzīvi Venecuēlā.
